“Es neesmu pietiekami skaista”
Lilita Danilāne · Alter Ego skola
Labdien, ar jums kopā šodien Lilita Danilāne no Alter Ego skola. Šodienas tēma "Es neesmu pietiekami skaists". Pirms mēs sākam, ļauj man uzdot tev vienu jautājumu un atbildi sev godīgi, ne skaisti. Cik reizes tu esi atcēlusi vai atcēlis kaut ko labu? Nevis tāpēc, ka nevarēji, bet tāpēc, ka nejuties pietiekami skaists. Neiet uz pasākumu, neuzvilkt kleitu, nefilmēt sevi, nepublicēt bildi, neuzsākt sarunu, neiet uz randiņu vai pat nepasaki savu domu skaļi, jo iekšā ir tā dīvainā sajūta, nu labāk paklusēšu, lai neizskatītos muļķīgi, lai neizskatītos slikti. Un te ir tas brīdis, kur es gribu, lai tu sadzirdi mani ļoti skaidri. Problēma nav tavā sejā, nav arī tavā ķermenī, nav pat skaistumā. Problēma ir tajā, ka tu neesi iemācīta vai iemācīts dzīvot it kā visu laiku kāds skatītos un vērtētu.
Un, ja tu dzīvo vērtēšanas režīmā, tu varbūt objektīvi skaista un tomēr iekšā justies kā par maz, jo tas nav par izskatu. Tas ir patiesībā par drošību. Šodien es necentīšos tevi iedvesmot. Es, ā, neesmu šeit, lai teiktu: "Tu esi skaista, pieci sev." Es esmu šeit, lai palīdzētu tev ieraudzīt, kā šis mehānisms strādā un kā tu vari sākt viņu lauzt. Reāli, praktiski, nevis ar pozitīviem vārdiem, bet ar jaunu pieredzi. Un tagad te ir, ko tu no šīs epizodes paņemsi.
Tu iemācīsies mīlēt sevi, jo tas skan skaisti, bet pārāk bieži atstāj cilvēku tukšu. Un šis nebūs solījums, kuru es solu. Šīs epizodes solījums ir daudz konkrētāks un asāks. Tāds, kas iedod grūdienu un reizē parāda izeju. Tu iemācīsies atšķirt, kas patiesībā slēpjas aiz domas "Es neesmu pietiekami skaists", jo šī doma gandrīz nekad nav par degunu, vēderu vai ādu. Tā ir par to, ka tu nejūties drošs būt redzama vai redzams. Tā ir par bailēm tikt vērtētai vai vērtētam, salīdzinātam, atstumtam. Un, kad tu to saproti, tu beidz cīnīties ar šo simptomu un sāc strādāt ar sakni.
Nākamais, ko tu tiešām pēc šī epizodes saņemsi, spēsi saredzēt sava skaistuma slazdu reālajā dzīvē. Tieši tajā brīdī, kad tas ieslēdzas, nevis pēc tam, kad diena jau sabojāta, bet momentā, kad tu ieej telpā un automātiski savelcies, kad atver kameru un pazūdi, kad ieraugi sk-skaist, ā, skaistāku sievieti un uzreiz kļūsti mazāka. Tu iemācies atpazīt šo mehānismu, jo to, ko tu pamani, tu vairs nevari tik viegli neapzināti vadīt.
Nākamais, ko apgūsi, vienu praktisku veidu, kā pārslēgt iekšējo režīmu no vērtēšanas uz klātbūtni. Ne ar afirmācijām, ne ar sevis pierunāšanu, bet ar darbību, kas dod nervu sistēmai jaunu pieredzi. Un es drīkstu būt redzama un joprojām esmu drošībā. Tā ir maza, bet ļoti spēcīga kustība, kas sāk lauzt veco programmu.
Vēl ko tu saņemsi, zin ko tieši darīt, lai tu vairs neatliktu dzīvi uz "kad būšu skaista", jo šis ir galvenais zaudējums. Nevis tas, ka tu kādreiz jūties nepietiekami, bet tas, ka tu no tā atsakies. No lietām, no drēbēm, randiņiem, drosmes, runas, bailēm, iespējām. Epizodes beigās tev būs skaidrs nākamais solis, nevis tikai iedvesma. Un pats svarīgākais solījums - tu neaizej no šīs epizodes ar sajūtu "Man jālabo sevi", bet ar sajūtu "Man beidzot ir rokturis, aiz kā paņemt šo tēmu". Ne spiediens kļūt skaistai, bet iespēja kļūt brīvākai.
Nu labi. Kāda tad ir šī problēma vienkāršā valodā? Ir tāds brīdis, kur tu nevienam nesaki skaļi. Tu vari būt sakopta, tu vari būt gudra, tu vari būt normāla, pat simpātiska. Un tomēr tu ienāc telpā un tev iekšā kaut kas savelkas. Neviens vēl neko nav pateicis, bet tu jau jūties kā uz skatuves, it kā kāds tūlīt dos atzīmi. Tu ej garām spoguliņam, un tas nav vienkārši spogulis. Tas ir kā eksāmens. Tu nevis paskaties, ā, ok, bet uzreiz skanē, vai vēders izskatās, vai seja ir nogurusi, vai šodien izskatos pietiekami, un viss, tu vairs neesi tu. Tu esi pārbaude. Un dažreiz tas izskatās pavisam ikdienišķi. Piemēram, tu gribi uzvilkt lēki, bet kaut kas iekšā skan "nē, labāk kaut ko, kas slēpj". Tu gribi uztaisīt bildi, bet tu jau iepriekš zini, būs divdesmit septiņi kadri un neviena, neviena sajūta, jo tu neesi bildē, tu esi cīņā ar bildi.
Tu saced, tu satiec draudzenes, un, ja viņas ir sakoptākas, tu pēkšņi kļūsti klusāka, mazāka, it kā tev būtu jāatvainojas, ka tu esi. Un pats sāpīgākais ir tas, ka tas notiek arī attiecībās. Tu vari saņemt komplimentu, tu esi skaista un tu pasmaidi, bet iekšā domā, viņš vienkārši tā saka. A viņa grib būt pieklājīga. Ja viņa zinātu, kā es izskatos no rīta, tu it kā nespēj to pieņemt, jo tavā galvā skaista nav stāvoklis, tā ir atļauja, kas jānopelna. Un te ir tas, ko tev varbūt pat neesi pamanījusi. Šī doma, es neesmu pietiekami skaista, nav tikai par spoguli. Tā sāk diktēt, ko tu ļauj sev dzīvot.
Tu neatļauj sev būt drosmīga, neatļauj sev būt redzama, tu neatļauj sev būt skaļa, tu neatļauj sev prasīt vairāk, jo iekšā sēž sajūta, kas tu tāda esi, lai prasītu. Un tā tu vari nodzīvot gadiem, darīt lietas, dzīvot, strādāt, būt ok, bet vienmēr ar fonu, kad es būšu skaistāka, tad es jutīšu brīvību un jutīšos brīvāka. Tas ir slasts, jo dzīve tad kļūst par gaidīšanu. Un tu negaidi vienkārši labāku dienu. Tu gaidi atļauju, lai būtu, būtu laimīga. Un šodien mēs šo atļauju sāksim atņemt no ārpuses un atdot atpakaļ tev.
Kāds tad ir šis cēlonis, no kurienes tas vispār rodas? Sāksim ar vienpatiesību, kas var arī iegriezt. Tu nepiedzimi ar domu, es neesmu pietiekami skaista. Neviens zīdainis neskatās spogulī un mīsta savu vaigu līniju. Bērns vienkārši ir brīvs, dzīvs un spontāns. Tātad šī sajūta nav tava būtība, tā ir iemācīta programma. Un tā parasti ielien iekšā trīs ceļos. Pirmais ceļš - mīlestība ar nosacījumiem. Kad bērnībā tu sajuti, ka tava tuvība nav stabila, ka pieņemšana kaut kādā ziņā ir jāizpelnās, ne vienmēr ar tiešu kritiku, dažreiz ar ļoti pareizu audzināšanu. Tevi slavē, kad esi smuka, kārtīga, meitenīga. Tevi pamana, kad esi ērta, pieklājīga, ne pārāk skaļa. Tevi labo, kad esi par daudz, par emocionālu, par aktīvu un par atklātu. Un bērns izdara vienu ģeniālu secinājumu, lai izdzīvotu. Ja es pielāgošos, mani mīlēs. Un pieaugot tas pārvēršas par, ja es izskatīšos pareizi, ar mani viss būs kārtībā.
Un te sākas skaistuma kontrakts. Tu it kā paraksti sevī, es drīkstu būt mierā tikai tad, ja atbilstu. Otrais ceļš - salīdzināšana. Komentāri, nevainīgi teikumi. Daudzi domā, ka trauma ir tikai tad, ja kāds tieši pasaka, tu esi neglīta, bet biežāk tā ir smalkāka, vienkārša frāze, kas iekrīt dziļi. Nu ko tu te ēdīsi? Skaties vēlāk, kā tas viss izplūdīs. Tev vajadzēja vairāk paskatīties un pieskatīt sevi. Paskaties, cik viņa smuki izskatās. Tev piestāvētu, ja tu...
Šie teikumi nav tikai par izskatu. Tie ieliek galvā loģiku. Mans ķermenis ir publisks objekts. Citiem ir tiesības to vērtēt. Un, ja citiem ir tiesības vērtēt, tad tev ir pienākums kontrolēt. Tāpēc tu sāc dzīvot ar iekšēju uzraugu nevis ar brīvību. Trešais ceļš ir sabiedrības skaistuma ekonomika. Un te būs atklāti. Mūsdienu vide dzīvo no tā, ka tu šaubies. Jo mierīga sieviete ir grūtāk pārdodama. Sieviete, kura jūtas pietiekama, negrib nemitīgi labot sevi, viņa izvēlas, viņa bauda, viņa ir klātesoša. Bet, ja tu visu laiku jūties par maz, tad tu skaties, salīdzini, pērci, labo. Tu domā par sevi kā par projektu. Tu atliec dzīvi uz, kad būšu. Un sociālie tīkli šo paspilgtina līdz maksimumam. Tu redzi cilvēku labāko leņķi, labāko gaismu, filtru, montāžu un salīdzini to ar savu rītu, savu ādu, savu realitāti. Tas nav godīgs salīdzinājums, bet tas ir ļoti iedarbīgs.
Kāpēc tas turas tik ilgi? Jo šī programma tev kādreiz palīdzēja. Tā bija tava adaptācija. Ja būšu pietiekami skaista, pareizi, mani nenoraidīs. Tā ir drošības stratēģija, ne stulbums, ne vājums. Bet tagad tā stratēģija maksā dārgi. Tā paņem tavu prieku, tā paņem tavu spontanitāti, tā paņem tavu balsi un tā paņem tavu dzīvi tagad.
Un te ir galvenais pagrieziens. Šī problēma nav par to, ka tev trūkst skaistuma. Tā ir par to, ka tev trūkst iekšējas atļaujas būt redzamai bez soda. Un tieši tāpēc risinājums nav kļūt skaistākai. Risinājums ir pārprogrammēt attiecības ar redzamību, vērtējumu un pašvērtību.
Kādi ir mūsu priekšstati maldīgie vai mīti, par ko parasti nerunā? Te būs tā lieta. Lielākā daļa padomu par tēmu "Es neesmu pietiekami skaista" ir kā uzlikts plāksteris uz lampiņas, kas deg uz paneļa. Lampiņa nav problēma, lampiņa ir signāls. Un tieši par signālu daudzi nerunā. Mīts numur viens. Tev vienkārši vajag vairāk pašpārliecības. Nē, pašpārliecība nav kosmētika, ko uzsmērē no rīta. Ja iekšā dzīvo trauksme "mani vērtēs", tad esi pārliecināta, skan kā "nu vienkārši nejūties slikti". Tu nevarēsi uzspiest pārliecību vietā, kur nervu sistēma jūtas apdraudēta. Sākumā ir drošība, pēc tam pārliecība, ne otrādi. Mīts numur divi. Ko tu notievēsi? Uztaisījis procedūru, tu jutīsies skaista.
Šis ir klasisks slazds. Tu nesniedz mērķi un uz, uz, ā, mirkli ir atelpa. Un tad prāts atrod jaunu defektu, jo problēma nav tajā, ka tev kaut ko vajag labot. Problēma ir tajā, ka prāts ir iemācījies "es drīkstu sevi pieņemt tikai tad, kad izskatos noteiktā veidā", un šis noteikums ir bezgalīgs. Tas vienmēr izdomā nākamo latiņu. Mīts numur trīs. Skaistums ir objektīvs. Ja skaistums būtu objektīvs visām kultūrām, visiem laikiem un visiem cilvēkiem patiktu viens un tas pats, bet tā nav. Skaistums ir laikmeta modes, sabiedrības signāli, gaisa leņķis, stils un ļoti bieži tavs iekšējais stāvoklis. Tu vari izskatīties lieliski un justies briesmīgi, un vari izskatīties vienkārši un starot tā, ka telpa mainās. Tagad jautājums nav tikai par ārieni. Jautājums ir par to, kā tu sevi redzi. Mīts numur četri. Ja tu sevi kritizēsi, tu motivēsi sevi kļūt labāka.
Nē, kritika neceļ, kritika spiež. Un, iespējams, tev jau ir pietiekami daudz spiediena. Paškritika bieži ir maskēta baila. Ja es būšu stingra pret sevi, mani neievainos citi. Bet tas ir paradokss. Lai pasargātu sevi no ārējā spiediena, tu uzliec sev iekšējo diktatoru un dzīvo kopā ar viņu katru dienu. Mīts numur pieci. Ja cilvēki tevi slavē, tu jutīsies skaista. Uz brīdi, bet pēc tam atkal tukšums, jo atzinība no ārpuses ir kā cukurs – ātri iedod enerģiju, bet drīz izstājas, iz, ā, izstājas kritums.
Un te ir tas, par ko maz runā. Ja tavā iekšienē ir pārliecības "neesmu pietiekama", tad kompliments pat var sāpēt. Ja tas iecirtas tieši tajā vietā, kur tu netici sev, tu sāc domāt "viņi mani nepazīst, viņi melo, viņi kaut ko grib". Nevis tāpēc, ka tu esi sabojāta, bet tāpēc, ka tu neesi pieradusi pie stabilas sajūtas "es esmu ok arī bez pierādījuma". Mīts numur sešs. Risinājums ir mācīties mīlēt savu izskatu. Lūk, šis ir ļoti svarīgi. Tu vari iemācīties pieņemt degunu, ādu, vēderu un tomēr dzīvot bailēs būt redzamai, jo bieži sakne nav "man nepatīk mans izskats". Sakne ir "ja mani redzētu īsti, mani var noraidīt".
Tātad īstais jautājums nav, kā man patikt sev spogulī. Īstais jautājums ir, kā es varu justies droša, būt redzama, pat ja neesmu perfekta? Un te ir tā lieta, ko eksperti bieži nepasaka tieši. Dažreiz "es neesmu pietiekami skaista", bet nav par skaistumu. Tas ir par to, ka tu gribi kontrolēt iespēju tikt sāpināta. Ja tu sevi noraidi pirmā, tad it kā nav tik sāpīgi, jo noraida citi. Bet cena ir milzīga. Tu pati sev kļūsti par to, no kā baidījies. Un tieši tāpēc risinājums nav vēl viena metode, kā izskatīties labāk. Risinājums ir jauna pieredze – būt redzamai un palikt drošībā sevī.
Kāda ir mana pieeja šim konkrētajam jautājumam? Te ir atšķirība starp padomu un pārmaiņu. Padoms skan labi. Pārmaiņa maina tavu ķermeni, tavu balsi, tavu klātbūtni. Mana pieeja nav kļūst skaista un nav arī vienkārši mīli sevi. Mana pieeja ir pārka-pārprogrammēt to vietu, kur tu automātiski atdod savu varu svešam skatienam. Ja es neesmu pietiekami skaista, patiesībā trauksmes signāls "būt redzamai nav droši". Un, ja nervu sistēma jūtas nedroša, tu vari sev atkārtot jebkādu afirmāciju. Ķermenis tik un tā saspridzinās, balss paliks klusāka, pleci savilksies, tu izvēlēsies slēpties. Tāpēc es strādāju nevis ar vārdiem, bet ar pieredzi. Un te būs pieci soļi, kā es to daru. Vienkārši, praktiski un bez mistikas. Pirmais solis. Atrodam, pirmkārt, slēdzi, to precīzo brīdi, kad tu pazūdi. Nevis vispārīgi "man nepatīk mans izskats", bet konkrēti, kur tas notiek, kad, ar kādiem cilvēkiem, pie kādas gaismas, pie kādas kameras, pie kāda komentāra, pie kādas perfektas sievietes blakus?
Jo, kamēr tu domā, ka problēma ir es, tu to risini ar sevis labošanu, savu iekšējo karu. Kad tu ieraugi, ka problēma ir mehānisms, tu vari to pārslēgt. Otrais, atdalām faktu no sprieduma. Fakts, piemēram, man šodien ir izsitusies pumpa. Spriedums, tāpēc es izskatos briesmīga un neesmu cienīga. Fakts, man ir vēders. Spriedums, tas nozīmē, ka esmu slinka, neglīta un nevēlama. Mans darbs ir iemācīt tev pamanīt spriedumu. Spriedums nav patiesība. Spriedums ir veca balss. Tā ir tava doma. Un kad tu to nošķir, pazūd hipnoze. Tu beidz ticēt domai tikai tāpēc, ka tā ir skaļa. Trešais, mēs neceļam pašvērtību ar komplimentiem, mēs ceļam to ar robežām, jo patiesībā pašvērtība nav "es sev patīku". Pašvērtība ir "es sevi nepametīšu". Praktiski tas izskatās šādi, kad tu gribi noslēpties, tu izvēlies mikrodrosmi. Ne uzreiz mīlēt sevi, bet iziet no mājas bez pārbaudīšanas divdesmit minūtes spogulī, uzvilkt lietu, kas patīk, nevis maskē, ielikt bildi bez sevis pazemošanas, parunāt ar taisnu muguru pat tad, ja prāts čukst, ko tu iedomājies.
Robeža šeit ir "es vairs nedzīvošu kā komisijas priekšā". Ceturtais solis. Ķermenis kļūst par sabiedroto, nevis objektu. Šis ir tāds lūzumpunkts. Daudzas sievietes un vīrieši dzīvo it kā ārpus ķermeņa, vērtē sevi no malas kā preci. Mēs trenējam pretējo, iekāpt atpakaļ ķermenī ne ar garām praksēm, bet ar īsiem, regulāriem atgriešanās mirkļiem. Elpa, sajūta, zeme zem kājām, plecu atlaišana. Nevis kā es izskatos, bet kā es jūtos. Tas ir šoks sākumā, ja tu saproti, cik sen neesi bijusi sevī. Piektais solis ir alter ego princips. Tu nerīkojies pēc sajūtas, tu rīkojies pēc identitātes.
Tu negaidi, kad jutīsies skaista. Tu izvēlies, kāda es būtu, ja man nebūtu jāpierāda sava vērtība. Un tu pieņem vienu darbību no šīs versijas. Ne masku, ne tēlošanu, bet treniņu. Jo nervu sistēma mācās, es varu būt redzama un izdzīvot. Es varu būt redzama un palikt cieņā. Kāpēc tas strādā? Jo šī pieeja nebalstās uz "sacīsi sev pareizos vārdus". Tā balstās uz jaunu pieredzi būt redzamai bez soda. Un tas lēnām, bet neatgriezeniski pārraksta veco programmu "es neesmu pietiekami skaista". Ko šī problēmas risinājumi dos mums vai mainīs jūsu dzīvē? Te būs ļoti konkrēti. Ne "tu jutīsies labāk kādreiz", bet kā tieši mainīsies tava ikdiena, kad doma "es neesmu pietiekami skaista" vairs nebūs tavs fona troksnis. Pirmkārt, tu atgūsi mieru galvā, pazudīs skanēšana. Šobrīd daļa tavas enerģijas katru dienu iziet un aiziet uz pārbaudi. Kā es izskatos? Kā mani redz?
Vai esmu ok? Ko man par mani padomās? Kad tu pārstāji dzīvot vērtēšanas režīmā, pazūd tas iekšējais radars un tu sajūti kaut ko ļoti neparastu, klusumu. Ne tukšumu, bet mieru. Tu vari būt telpā un būt sevī, nevis galvā. Otrais, tu vairs, tu vairs neatliksi savu dzīvi, kad būšu. Šis ir viens no lielākajiem zaudējumiem, ko šī problēma rada. Tu dzīvo ar atlikšanu. Kad nokievēšu, tad pirkšu kleitu. Kad uzlabosies āda, tad filmēšos storijos. Kad izskatīšos labāk, tad iešu uz randiņu, pasākumu. Kad risinājums sāk strādāt, notiek apvērsums. Tu pēkšņi saproti, ka tu vairs visu laiku negaidīji skaistumu. Tu gaidīji atļauju, un tu beidzot to atļauju atdod sev. Dzīve pārvietojas no kaut kad uz tagad. Trešais, tavs ķermenis kļūst vieglāks. Burtiski. Te ir interesanti. "Es neesmu pietiekami skaista" nav tikai doma. Tas ir spriedzes režīms ķermenī. Pleci uz augšu, vēders ieslēdzas, elpa virspusēja, seja sasprindza.
Kad tu jūties drošāk būt redzama, ķermenis pārstāj aizsargāties un tu vari izskatīties tā pati, bet izstarot pilnīgi citu signālu "es drīkstu būt". Tas ir tas, ko cilvēki bieži sauc par horiz-- papiesībā tā ir drošība sevī. Ceturtais, tu mainīsi attiecības ar cilvēkiem. Mazāk spēlēšanās, vairāk īstums. Kad tu jūties par maz, tu bieži izpatīc, pielāgojies, baidies pateikt, ko gribi, baidies būt par daudz. Kad šis dzīst, tu sāc runāt skaidrāk. Tu ne, tu neesi asāka, tu esi patiesāka. Un notiek, notiek divas lielas pārmaiņas. Cilvēki, kas tevi redz tikai caur izskatu vai ārienu ērtumu sev, sāk atkāpties. Cilvēki, kas tevi redz kā personību, sāk tuvoties un tu pārstāj prasīt mīlestību ar skaistuma cenu. Tu sāc prasīt tuvību ar cieņu. Piektais. Tu spēsi pieņemt komplimentu, nevis to atvairīt. Šobrīd kompliments bieži iziet caur filtru. Viņi tā saka, viņi nezina, tas nav par mani.
Kad iekšā nostiprinās pašvērtība, kompliments vairs nav tests. Tas vienkārši ir signāls, ko tu viņu vari pieņemt. Paldies, paldies, ka pamanīji. Un ar to pietiek bez iekšējās tiesas. Sestais. Tu kļūsi redzama savā dzīvē, un tas maina karjeru, finanses, iespējas. Šis ir punkts, ko daudzi negaida. Risinot skaistuma tēmu, mainās arī praktiskas lietas, jo redzama redzamība ietekmē, vai tu piesakies darbam, vai prasi algas pielikumu, vai publicē savu darbu, vai uzdrošinies uzņemties līderību, vai ieej telpā ar domu "Man ir vieta". Kad tu vairs nejūties par maz, tu nepazūdi un pasaule sāk uz tevi reaģēt citādi, jo tu pati sevi nes sev līdzi. Un pats galvenais, septītais, tu pārstāj sevi pamest.
Te ir īstā brīvība. Ne tajā, ka tu vienmēr jūties skaista, bet tajā, ka tu vairs neesi pret sevi. Tu vari būt nogurusi vai noguris un joprojām cienīta. Tu vari būt bez grima un joprojām vērtīga. Tu vari būt ne ideālā dienā un joprojām dzīvot. Un tas ir lielākais glābiņš.
Tu no "Es esmu projekts" pārej uz "Es esmu cilvēks", un cilvēkam drīkst būt dzīve, nevis tikai uzlabojumu plāns. Un tagad ļoti godīgi. Tu vari noklausīties šo epizodi, pamāt ar galvu un rīt atkal ieej tajā pašā spogulī ar to pašu skatienu. Tā notiek. Tā notiek visbiežāk ne tāpēc, ka tu negribi, bet tāpēc, ka vecā programma ir automātiska. Tāpēc mans aicinājums nav "Nāc un nopērc" vai "Nāc un iestājies". Mans aicinājums ir "Neatstāj šo kā domas gabalu, pārvērt to par kustību". Šodien izdari vienu mazu, bet īsu soli. Uzvelc vienu lietu, ko tu parasti saudzē labākām dienām, un izej ar to ārā. Uztaisi vienu bildi vienkārši tāpat un neizdzēs to uzreiz. Pasaki paldies par komplimentu un neattaisnojies. Un pats svarīgākais, pieķer sevi tajā brīdī, kad tu sāksi sevi vērtēt un pasaki: "Stop! Es neesmu projekts. Es esmu cilvēks." Ja tu šajā brīdī jūti, ka tev gribas to darīt nevis vienai, bet kopā ar cilvēkiem, kuri saprot, par ko ir runa, tad Alter Ego skola ir tieši tā vieta.
Tā nav vieta, kur tevi labo. Tā ir vieta, kur tu iemācies vienu jaunu normu - būt redzamai un palikt drošībā. Bez maskas, bez filtriem, bez mūžīgās cīņas ar sevi. Un jā, tas notiek praktiski, nevis tikai runājot, bet darot. Mazos soļos, kas saliek jaunu identitāti, jaunu ķermeņa sajūtu, jaunu iekšējo balsi. Un vēl. Neesi gatava skolai? Paliec ar mums šeit. Klausies citas epizodes, ņem vienu ideju un iznes to dzīvē, jo tieši tur viss sākas. Un, ja tev ir draudzene vai draugs, kur vienmēr saka "Es neesmu fotogēniska", "Man tas nepiestāv", "Es labāk nē", padalies ar šo epizodi. Nevis kā padomu, bet kā atslēgu. Dažreiz viena frāze cilvēkam atdod elpu. Un atceries, tev nav jāgaida diena, kad tu beidzot būsi skaista. Tu vari izvēlēties dienu, kad tu beidzot būsi brīva. Lai jums veicas!
