“Labās meitenes” sindroms
Lilita Danilāne · Alter Ego skola
Sveiciens visiem! Ar jums šodien Lilita Danilāne no Alter Ego skolas. Šodien parunāsim par labās meitenes sindromu un gribu sākt ar vienu ļoti jauku, vienkāršu jautājumu. Un es tiešām gribu, lai tu sev godīgi, atbīdi, nevis skaisti. Cik bieži tu esi bijusi forša meitene, kad patiesībā tev iekšā bija pilnīgi "nē"?
Tu smaidi, tu piekrīti, tu pasaki "Nekas, nekas", tu atvainojies, tu pielāgojies, tu nomierini citus. Tu izdari, lai atmosfēra ir mierīga. Tu ārēji izskaties kā cilvēks, ar kuru ir viegli. Kā cilvēks, kuru visi mīl. Kā cilvēks, kuram viss ir sakārtots. Bet tagad ļoti klusi. Kas notiek tevī?
Jo labās meitenes sindroms nav par laipnību, tas nav par labaudzināšanu. Un tas noteikti nav par to, ka tu esi slikta, ja reizēm nevari pateikt "nē". Nē, tas ir par to, ka tu esi iemācīta būt drošībā caur ērtu, ka tev šķiet, ka, ja es būšu pieklājīga, saprotoša, ne pārāk skaļa, ne pārāk prasīga, tad mani neatstums, tad mani nepiekauninās, tad ar mani būs mierīgi.
Un te ir tas, ko daudzas sievietes pat nepamana. Šī labā loma sāk ēst tavu dzīvi ļoti smalki. Tu saki "jā" lietām, kuras tev negribas. Tu dari vairāk, nekā vari. Tu tur visu uz saviem pleciem. Darbu, attiecības, ģimeni, emocijas. Tu esi tā, kas izvelk. Un pēc tam tu vakarā paliec viena un jūties iztukšota, dusmīga un reizēm pat aizkaitināta uz cilvēkiem, kuriem tu pati visu iedevi.
Un tad tu sevī pārmet: "Kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc es esmu tik nogurusi? Kāpēc man gribas aizbēgt no visiem?" Bet patiesībā ar tevi viss ir kārtībā. Vienkārši tu esi dzīvojusi pēc noteikuma, kuru neviens tev skaļi neizskaidroja, bet tu to iemācījies pilnīgi perfekti. Ja es būšu laba, tad būšu drošībā.
Šodien to neizrunāsim kā teoriju. Mēs to izvilksim ārā kā dzīvu mehānismu. Izvilksim kā dzīvu mehānismu. Tu ieraudzīsi, kur tas ieslēdzas tavā ikdienā, darbā, attiecībās, ģimenē. Tu sapratīsi, no kurienes tas nāk, un es tev iedošu konkrētu virzienu, kā sākt iziet ārā no šīs lomas bez grāmatas un bez vainas sajūtas. Jo tu neesi šeit, lai dzīve visu mūžu būtu ērta. Tu esi šeit, lai būtu dzīve. Un dzīva sieviete reizēm saka "nē". Dzīva sieviete reizēm nepatīk. Dzīva sieviete izvēlas sevi. Nu labi, iesim tālāk.
Šī epizode nav par to, kā kļūt stiprākai vai vēl labākai. Tu jau to proti. Es pat teiktu ideāli, jo gadiem esi trenējusies būt laba, ērta, pareiza. Šī epizode ir kas cits. Tu iemācīsies atpazīt brīdi, kad labā meitene pārņem vadību un iemācīsies pārslēgties atpakaļ uz sevi. Ne rīt, ne pēc vēl vienas grāmatas. Tieši tajā mirklī, kad tas notiek. Konkrēti tu pieņemsi trīs lietas. Pirmā. Tu sapratīsi, kā izskatās labās meitenes sindroms tavā versijā, jo vienai tas ir "Es nevaru pateikt nē", citai "Es vienmēr visu izlaboju un izlīdzinu", vēl citai "Es visu laiku atvainojos" vai "Es daru vairāk, lai tikai nebūtu konfliktā". Tu ieraudzīsi savu modeli, nevis abstraktu teoriju.
Otrais. Tu sapratīsi, kāpēc tu to dari. Bez vainas un bez sevis pazemošanas, jo šī loma nav tava personība. Tā ir stratēģija, ko tu iemācījies, lai būtu drošībā, saņemt mīlestību, neizrādīt, neizraisīt dusmas, nejust noraidījumu, saglabāt mieru mājās, darbā, attiecībās. Un, kad tu saproti sakni, tu beidz sevi lamāt un sāc sevi vadīt. Trešais.
Tu dabūsi praktisku izejas ceļu. Nevis motivāciju, bet rīcību. Tu iemācīsies, kā pateikt "nē" bez skaidrojuma romāna. Kā izturēt vainas sajūtu, nepakļaujoties tai. Kā uzlikt robežu tā, lai tev nav jākļūst par slikto. Un kā sākt izvēlēties sevi, nezaudējot cilvēcību.
Un te ir pats galvenais. Epizodes beigās tu nejutīsies kā cilvēks, kuram atkal jāpieliek vēl vairāk pūļu. Tu jutīsies kā cilvēks, kurš beidzot saprot. Man nav jākļūst par sliktu, lai būtu brīva. Man vienkārši jābeidz nodot sevi. Nu labi. Tagad es gribu, lai tu sevi atpazīsti.
Ne kaut kur, bet ikdienā. Jo labās meitenes sindroms nav diagnoze. Tā ir tava automātiskā reakcija, kas ieslēdzas tik ātri, ka tu pat nepaspēj pamanīt. Tas izskatās šādi. Tu pasaki jā, kad iekšā ir nē. Un nevis tāpēc, ka tu tiešām gribi, bet tāpēc, ka nē, tev asociējas ar risku, ar spriedzi, ar konfliktu, ar to, ka kāds būs neapmierināts. Un tavā sistēmā neapmierināts cilvēks ir bīstams.
Ne fiziski bīstami, bet emocionāli. Jo tev šķiet, ja viņi būs neapmierināti, ja viņi būs neapmierināti, tad tu būsi slikta. Tu piekrīti pārņemt vēl vienu uzdevumu darbā, lai gan tev jau ir par daudz. Tu pasaki jā, protams, nav problēmu, un pēc tam tu jūties dusmīga, bet ne uz viņiem, uz sevi. Kāpēc es atkal tā? Un tajā brīdī notiek dubultais slazds. Tu ne tikai iztukšojies, tu vēl arī sevi pazemo par to.
Tu attiecībās ļoti bieži kļūsti par mieru uzturēju, uzturošo. Tu jūti, ka kaut kas tev neder, bet tu izvēlies noklusēt, jo negribi sastrīdēties. Tu piekāpies sīkumos, līdz sīkumi kļūst par dzīves stilu. Tu vari pat smaidīt un teikt, ka viss kārtībā, kamēr iekšā krājas tāda rūgtuma nazga, ka vienā dienā tu eksplodē par pilnīgu nieku.
Par pilnīgu nieku. Un tad tu pati nesaproti, kāpēc esi tik asa. Tu atvainojies par savu eksistenci. Piedod, ka traucēju, piedod, ka jautāju, piedod, ka es tā. Un tu pat nepamani, cik bieži tu atvainojies nevis par rīcību, bet par to, ka tev ir vajadzības, ka tev ir robus, ka tev ir jūtas. Tu esi tā, kura izvelk ģimenē, draudzībās, darbā. Tu esi tā, kas atceras, organizē, palīdz, uzklausa, nomierina. Un to bieži sauc par stiprumu. Bet patiesībā bieži tas ir vienkārši. Tu neļauj sev būt cilvēkam, kurš drīkst saņemt. Un tagad pats smalkākais. Labā meitene bieži izskatās ļoti skaisti no malas. Tu esi pieklājīga, tu esi jauka, tu esi saprotoša, tu esi neproblemātiska. Neproblemātiska. Un tieši tāpēc tevi slavē. Bet iekšā tu jūties kā cilvēks, kurš visu laiku tur sevi, kā cilvēks, kurš nedrīkst par daudz.
Tu ne vienmēr atļauj sev prasīt vairāk, pateikt man sāp, pateikt man nepatīk, pateikt es gribu vai negribu, pateikt es gribu citādāk. Un tas ir tas, ko es gribu, lai tu sadzirdi. Šī problēma nav, tu esi pārāk laba. Problēma ir tā, ka šī labuma cena ir tava dzīve. Jo labās meitenes sindroms ļoti bieži beidzas ar vienu no trim secinājumiem. Izdegšana. Tu vienkārši vairs nevari, tu kļūsti nogurusi, ciniska un bez prieka. Rūgtums. Tu dari visu, bet iekšā krājas. Kāpēc neviens par mani nedomā? Identitātes tukšums. Tu vairs nezini, ko tu gribi, jo tu tik ilgi esi dzīvojis pēc ko vajag citiem.
Un šeit nāk ļoti svarīgs jautājums, no kurienes tev vispār gadās sajūta, ka būt neērtai ir bīstami? Kur tu iemācījies, ka mīlestība nāk kopā ar pakausību? Nu labi, tagad mēs ejam tur, kur parasti cilvēki negrib iet, jo tur beidzas padomi un sākas patiesība. Sākam ar vienu ļoti svarīgu teikumu. Tu nepiedzimi kā laba meitene, tu piedzimi kā bērns. Spontāns, skaļš, jūtīgs, ar vajadzībām, ar gribu un negribu. Un tad kaut kur ceļā tu iemācījies, ka drošāk ir būt ērtai.
Labās meitenes sindroms gandrīz vienmēr dzimst brīdī, kad bērns saprot, ja es būšu pareiza, būs mierīgāk. Un mierīgāk bērnam nozīmē drošāk. Un tagad es tev iedošu trīs galvenos avotus, no kurienes šī programma parasti rodas. Piefiksē, kurš ir tavējais, jo tu vari mainīt tikai to, ko tu atpazīsti.
Mīlestība ar nosacījumiem. Mani mīl, kad esmu vērta. Dažās ģimenēs mīlestība bija silta un brīva, bet daudzās ģimenēs mīlestība bija mainīga. Ne vienmēr ar kliedzieniem, dažreiz ar skatienu, ar klusumu, ar aukstumu, ar tukšumu. Un kā bērns iemācījās nolasīt atmosfēru, kad mamma ir nogurusi, labāk netraucēt, kad tētis ir saspringts, labāk būt labai, kad pieaugušie ir nervozi, labāk nerādīt emocijas. Un šeit ir lūzuma punkts. Bērns sāk regulēt sevi, lai regulētu pieaugušos.
Tu kļūsti par labu, lai mājās būtu mierīgi. Tu iemācies, ja es būšu pareiza, man būs vieta. Tāpēc daudzas labās meitenes pieaugušā vecumā ir fantastiskas. Viņas prot sajust citus, viņas prot pielāgoties, viņas prot izdarīt, viņas prot noturēt attiecības. Viņas prot noturēt attiecības, bet viņas bieži nemāk vienu lietu- dzirdēt sevi.
Konflikts, kurš par draudu kļūst. Ja es iebildīšu, mani noraidīs. Ja bērnībā konflikts nozīmēja aukstumu, sodu, apvainošanos, kliegšanu vai emocionālu ignoru, bērns izdara ļoti gudru secinājumu. Es labāk neriskēšu. Tāpēc tu attīstīji prasmi būt diplomātiska. Tu mācēji neteikt to, kas var sadusmot. Pateikt nekas, kad patiesībā ir daudz kas. Norīt aizvainojumu, lai izvairītos no sprādziena. Un pieaugušā vecumā tas pārvēršas par automātismu. Tiklīdz rodas, tiklīdz rodas iespēja, ka kāds var būt neapmierināts, tu uzreiz saki jā, izlīdzini, izlabo, piekāpies. Ne tāpēc, ka tu gribi, bet tāpēc, ka tavs ķermenis atceras- konflikts ir briesmas. Un te ir paradokss. Tu visu dzīvi izvairies no konflikta, lai saglabātu attiecības, bet iekšēji attiecības ar sevi kļūst par karu.
Jo tu pati sevi nodod atkal un atkal. Daudzām sievietēm labā meitene sākas tur, kur viņas par to slavēja. Tātad slavēšanu par pareizu tu iemācījies, ka tava vērtība ir uzvedībā, nevis būtībā. Cik tu esi pieklājīga? Cik tu esi paklausīga? Cik tu esi saprotoša? Cik tu esi, cik tu esi gudra meitene? Un tas skan jauki, bet bērnam tas var ielikt neapzinātu līgumu. Ja es būšu ērta, mani redzēs. Ja es būšu neērta, mani var nemīlēt. Un te ir ļoti svarīgi.
Tas nozīmē, ka vecāki bija slikti. Tas nenozīmē, ka bērns paņēma sev vienkāršu algoritmu izdzīvošanai. Kāpēc šī programma turas tik ilgi? Jo tā kādreiz strādāja. Tā tev deva drošību, pieņemšanu, mieru, vietu ģimenē, sajūtu, ka tu vari kontrolēt situāciju. Bērnam tas ir milzīgi, bet pieaugušam cilvēkam cena ir milzīga. Tu neproti pateikt nē bez vainas. Tu jūties atbildīga par citu emocijām, par citu emocijām. Tu nejūti, ko tu pati gribi. Tu bieži izvēlies attiecības, kurās tevi mīl par to, ko tu dari, nevis par to, kas tu esi. Un tagad pats svarīgākais teikums šajā visā manis pateiktajā.
Kāpēc nākamais solis ir izņemt no galvas mītus, kas šos aizsardzības plānus un nostājas baro? Jo, kamēr tu tici mītam, ja būšu laba, mani mīlēs, tu turpināsi būt laba, pat uz savas dzīves rēķina. Nu labi, šis ir punkts, kur mēs pārtraucam sevi apmānīt, jo labās meitenes sindromu neuztur tikai bērnība vai vide.
Neuztur tikai bērnību vai vide. To uztur arī mīti, kuri izklausās pieklājīgi, pareizi, pat gudri, bet reāli padara tevi par ķīlnieci. Un te ir galvenie. Mīts vienmēr nāk kā labs nodons. Tas saka, tā būs drošāk, bet cena ir tava dzīve. Un mīts numur viens - ja es būšu laba, mani mīlēs. Šis ir pats lipīgākais, jo tas kādreiz strādāja. Bērnībā, pusaudža gados, dažās attiecībās tu iemācījies, ja es būšu ērta, mani nepiekauninās, neatstums un nenosodīs. Bet pieaugušā dzīvē tas kļūst bīstami. Tu sāc domāt, ka mīlestība ir atlīdzība par uzvedību, nevis saikne starp diviem cilvēkiem.
Un tad notiek šis, un tad notiek šis absurds. Tu mēģini nopelnīt mīlestību ar paklausību un beigās tevi nemīl par Par paklausību, nevis par tevi. Tu kļūsti aizvietojama, jo ērta var būt jebkura. Patiesība. Īstās attiecībās tev nav jānopelna vieta. Tev ir vieta. Mīts numur divi. Konflikts ir slikts. Ja es paceļu jautājumu, es visu sabošu, sabojāšu. Ļauj man pateikt tieši. Konflikti nav attiecību beigas. Konflikti ir attiecību diagnostika.
Ja tu visu laiku izvairies no konflikta, attiecības nekļūst mierīgas. Tās kļūst klusākas, bet iekšā krājas. Un tu vari dzīvot tā, ārēji mierīgs, iekšēji sprādziens. Tu turēsi, turēsi, turēsi, turēsi un vienā dienā eksplodēsi pat ne par netīru krūzi un pati nesapratīsi, kāpēc es tā reaģēju. Patiesība, konflikts nav briesmas. Briesmas ir neizrunāta patiesība, kas pārvēršas rūgtumā.
Mīts numur trīs. Nē ir egoisms. Šis mīts ir īpaši nežēlīgs pret sievietēm, jo sabiedrība bieži jauc divas lietas, pašcieņu un egoismu. Egoisms ir "Es gribu, lai visi dzīvo pēc maniem noteikumiem." Robeža ir "Es zinu, ko es varu un ko es nevaru, un es par to pasaku."
Kad tu saki nē, tu neesi slikta, tu esi godīga. Un ja kāds nevar pieņemt tavu nē, tad jautājums nav par tavu raksturu. Jautājums ir par to, par to, ka viņiem bija ērti pie tavām robežām. Patiesība, nē, ir pašcieņas valoda. Mīts numur četri. Man jābūt saprotošai. Man jāredz viņu puse. Tu esi tik saprotoša, ka reizēm kļūsti par advokātu cilvēkiem, kuri paši nemaz nedomā par tavu pusi. Tu vari perfekti izskaidrot, kāpēc viņš tā rīkojas, kāpēc viņai tā sanāca, kāpēc darbs šobrīd ir grūts, kāpēc viņš nav pieradis runāt par emocijām. Un tu tik labi visu saproti, ka beigās neviens nesaprot tevi, pat tu pati. Patiesība, sapratne bez robežām nav mīlestība. Tā ir pašiznīcinošanās un inteliģentu skaidrojumi.
Mīts numur pieci. Ja es būšu perfekta, mani nepametīs. Tātad, ja es būšu perfekta, mani nepametīs. Te ir traģiska, tā ir tiešām traģiska lieta. Labā meitene bieži iekšā slēg vienu baili, noraidījumu. Ja es būšu pareiza, jūs nevarēsiet mani atstumt. Bet realitātē perfekcija padara attiecības drošas. Perfekcija padara tevi saspringtu, un cilvēki jūt šo spriedzi.
Turklāt, pat ja tu izpildi visus noteikumus, tas negarantē, ka tevi nenodos. Dzīve negarantē. Tāpēc labākais, ko tu vari iemācīties, nav kā kļūt perfekta. Labākais ir kā palikt ar sevi. Ja kāds izvēlas aiziet, tas ir spēks, nevis pielāgošanās. Mīts numur seši. Man jābūt stiprai. Es tieku galā pati. Šis ir mīts, kas izskatās cēls, un tieši tāpēc tas tevi nogalina lēni. Daudzas labās meitenes ir ļoti stipras. Viņas tiešām izvelk. Bet reizēm stipra nozīmē "Es neļauju sev saņemt", jo saņemt ir risks. Saņemt nozīmē būt ievainojamai, un ievainojamība šķiet bīstama. Patiesība, spēks nav tas, ka tu nekad nekrīti. Spēks ir tas, ka tu atļauj sev būt cilvēkam, kurš drīkst nokrist. Mīts, par kuru gandrīz neviens nerunā skaļi.
Dažreiz labā meitene nav tikai par laipnību. Tā ir par kontroli. Es esmu laba. Es varu kontrolēt to, kā jūs mani, kā jūs mani uztversiet. Ja es esmu laba, es varu kontrolēt to, vai jūs dusmosieties. Ja es esmu laba, es varu kontrolēt to, vai jūs paliksiet. Un te ir skarbā patiesība. Tu nevari kontrolēt citus. Tu vari tikai zaudēt sevi mēģinot. Un tagad, kad šie mīti ir uz galda, mēs varam darīt to, ko reāli vajag, nevis kļūt sliktai, bet kļūt patiesai. Tagad mana pieeja, ko darīt konkrēti, lai tu sāktu iziet no labās meitenes. Bez drāmas, bez brutāla rakstura laušanas un bez tā, ka tu pārvērtīsies par cilvēku, kuru pati nepazīsti.
Tagad mēs ejam uz praktisko daļu, un es gribu, lai tu sadzirdi vienu lietu uzreiz. Mana pieeja nav, mana pieeja nav tagad kļūsti ass cilvēks vai tagad vienkārši saki nē. Jo, ja tu mēģināsi izlekt no labās meitenes uz cietās meitenes režīmu, tu vienkārši uzvilksi cietu masku. Man pieeja ir citāda. Es gribu, lai tu atgūsti savu balsi bez vainas. Nevis lai tu kļūsti tīkamu, bet lai tu beidz dzīvot pret sevi. Tātad atrast robežu pārkāpumu. Un te ir pats svarīgākais. Atslēgt teikumus, ar kuru sākas viss. Labā meitene nav raksturs. Tā ir automātiska reakcija uz sajūtu, ka citādi nav droši. Tāpēc risinājums nav pārtaisīt raksturu. Risinājums ir pārmācīt sistēmu. Es varu būt patiesa un joprojām esmu drošībā.
Un joprojām, tātad, esmu drošībā. Pirmais atpazīst, kur tu sevi nodod, nevis kur tu kļūdies. Sāc pamanīt vienu konkrētu mirkli dienā, kad tu saki jā, bet īpašā ir nē. Neanalizē stundām, vienkārši fiksē. Kurš cilvēks, kāda situācija, ko tu gribēji pateikt, ko tu pateici? Tas ir svarīgi, jo labā meitene dzīvo miglā. Viņa saka, es nezinu, tā sanāca, ka tu sāc redzēt konkrēti, tu atgūsti vadību. Un te ir mikro jautājums, kas strādā kā slēdzis. Ko es šobrīd daru, lai kāds mani nepamestu, neapvainotos, nenodotu, nedomātu sliktu? Ja tu vari to nosaukt, tu jau esi ārā no autopilota.
Autopilota. Nomaini jautājumu. No "vai viņa apvainosies?" uz "vai es sevi pametu?". Šis ir brutāli vienkārši, bet tas maina visu. Vecais jautājums, vai viņa apvainosies? Ja atbilde ir jā, tu piekāpies. Jaunais jautājums, vai piekāpjoties es sevi pamet? Ja atbilde ir jā, tad tavs jā kļūst par pašnalmību mazās devās. Tu neesi atbildīga par citu emocijām, tu esi atbildīga par to, lai tu pati sev nepazaudētu. Labā meitene un viņas mikrorobežas. Nē, bez skaidrojuma romāna.
Labā meitene parasti saka jā, un tad, ja pasaka nē, viņa to izskaidro piecpadsmit teikumos, atvainojas un vēl piedāvā alternatīvu, lai otram būtu alternatīvu, lai otram būtu ērti. Un tā nav robeža. Tā ir nē, bet lai jūs mani tomēr mīlētu. Tāpēc mēs sakām ar mikrorobežām, īsām frāzēm, kas nepārvēršas par diskusiju. Piemēram, šoreiz nē, es nevarēšu, man tas neder. Es ieraudzīšu citādi, man vajag padomāt, atbildēšu vēlāk. Un tagad pats svarīgākais, tu neattaisnojies. Ne tāpēc, ka tu esi rupja, bet tāpēc, ka tu mācies cienīt savu nē kā faktu, ne kā vainu. Sākumā būs dīvaini, jo tev ķermenis gribēs izlīdzināt, bet tu trenē jaunu normu. Mana patiesība nav apdraudējums.
Ceturtais ir vainas sajūta, nav signāls, ka tu dari nepareizi. Tā ir vecās programmas atbalsts. Šis ir punkts, kur deviņdesmit procenti no sievietēm apstājas. Tu pasaki nē un uzreiz nāk vaina. Un tu domā, tātad esmu slikta. Nē, viena. Vaina bieži nozīmē vienu. Tu dari kaut ko jaunu un vecā programma protestē. Es gribu, lai tu to uztver kā vilni. Vilnis nāk.
Tu neliec jūrā viņu virsū. Tu viņu izelpo. Tu izturi trīsdesmit, deviņdesmit sekundes un viņš krīt. Prakse, kad jūti vainu, pasaki sev, es šobrīd trenēju robežu. Tas ir normāli, ka ir neērti. Ne man jāatgriežas atpakaļ, bet es eju cauri.
Piektais. Patiesības teikums. Viens teikums, kuru tu šobrīd neteiktu, bet tev vajag sākt teikt. Labā meitene dzīvo starp rindiņām. Viņa cer, ka citi sapratīs, bet citi nav domas lasītāji. Tāpēc mēs trenējam vienu teikumu, ko tu saki reāli. Piemēram, man tas nav ok. Es negribu tā.
Man vajag vairāk atbalsta. Es jūtos pārslogota. Es gribu, lai tu mani sadzirdi. Sākumā tu varēsi pateikt vienu teikumu un palikt klusumā, un tas ir pietiekami. Tev nav jāuzvar diskusija, tev jāatgriežas sevī. Sestais. Alter ego princips. Sieviete, kas sevi neizdod. Un te ienāk tavs pārliecības dzinējs. Tu negaidi, ka jutīsies drosmīga, tu izvēlies identitāti. Nosauc savu versiju, piemēram, sieviete ar mugurkaulu, miers ar robežām. Patiesā es, saimniece. Un katru dienu uzdod sev vienu jautājumu, ko šī mana versija darītu šajā situācijā? Neideāli, ne brutāli, vienkārši ar sevi.
Un tu izdari vienu mazu izvēli no šīs versijas. Vienu nē, vienu robežu, vienu patiesības teikumu, vienu reizi, kad tu neattaisnojies. Un pēc pāris nedēļām notiek tas, ko cilvēki sauc par pārliecību. Patiesībā tas ir kas cits. Tu sev sāksi uzticēties, jo tu redzēsi, es sevi nepametu. Tāpēc šī pieeja strādā. Jā, tā nebalstās uz sapratni. Saprati ir lēta. Tu jau sen saproti. Tā balstās uz jaunu pieredzi. Es pasaku patiesību un pasaule, un pasaule nesabrūk. Un ar katru šādu pieredzi labā meitene zaudē spēku, jo viņai vairs nav pamata, nav draudi. Un šeit sākas tava brīvība. Tu vairs neesi laba, lai izdzīvotu. Tu esi patiesa, lai dzīvotu.
Es pastāstīšu, ko tieši tas mainīs tavā dzīvē, attiecībās, darbā, finanšu izvēlēs, pašvērtībā, ar ļoti konkrētu pirms, pēc sajūtu. Tātad, ko es gribu? Lai tu iedomājies divas dzīves. Vienā tu turpini būt labā, pareizā, ērtā, tā, kura visu saprot, tā, kura visu iznes, tā, kurai nav problēmu. Otrā, tu joprojām esi laipna, bet tu vairs neesi pašiznīcinoša.
Pašiznīcinoši laipna. Tu esi klāpesoša, ar robežām, ar balsi un ar pašcieņu. Un te ir tas, kas reāli mainās. Ne poētiski, praktiski, pa punktiem. Tu atgūsti enerģiju, jo pārstāsi, pārstāsi dzīvot uz sava muguras. Labā meitene nepārtraukti nes ne tikai darbus, viņa nes arī citu emocijas. Viņa nes, lai neviens neapvainojas, lai neviens nedusmojas, lai neviens nav neērts, neērtībā, lai atmosfēra būtu laba. Un tas izskatās kā es esmu stipra, bet iekšā tas ir es esmu pārslogota. Kad tu sāc likt robežas, tu beidz nēsāt to, kas nav tavs.
Un notiek dīvains brīnums. Tev pēkšņi, tev pēkšņi parādās spēks lietām, kuras patiesībā ir svarīgas tev pašai. Tu pārskati un pārstāsi, pārstāsi krāt rūgtumu un dusmas, kuras nav kur likt. Daudzas labās meitenes nesaka patiesību uzreiz, viņas norij, krāj. Un tad uzkrājas tas, ko es saucu par klusajām dusmām. Tu ārēji esi mierīga, bet iekšā, uh, kāpēc es vienmēr esmu tā, kas dod? Kāpēc mani neņem vērā? Kāpēc es esmu pēdējā? Un tad tu vari uzsprāgt no niknuma. Par toni, par krūzi, par ziņu, kas atnāca par vēlu. Ne tāpēc, ka krūze bija problēma, bet tāpēc, ka tā bija pēdējā pieka. Kad tu sāc runāt skaidri, dusmas vairs nav jākrāj. Tu kļūsti mierīgāka nevis tāpēc, nevis tāpēc, ka tu vairs nejūti, bet tāpēc, ka tu beidzot pasaki.
Attiecībās mainās spēle no izpatikt uz satikties pie īstam. Labā meitene bieži mēģina nopelnīt mīlestību ar sapratni, ar pacietību, ar piekāpšanos, ar es tevi saprotu pat tad, kad viņa pati nesaprot. Kad tu izkāp no šīs lomas, attiecībās notiek divas lielas pārmaiņas. Pirmā, cilvēki, kas bija ar tevi tāpēc, ka tu esi ērta, sāk protestēt. Un tas nav pierādījums, ka tu dari nepareizi. Tas ir pierādījums, ka viņiem patīk tavs bezrobežu režīms. Otrā, cilvēki, kas tevi mīl pa īstam, sāk tevi redzēt vēl vairāk, jo īsta tuvība sākas tikai tur, kur ir patiesība, nevis perfekta uzvedība.
Un tu pati beidzot sajūti, ka tevi mīl nevis par to, ko tu dari, bet par to, kas tu esi. Tu kļūsi dārgāka sev, un tas ietekmē darbu, naudu un iespējas. Šis ir moments, ko daudzi negaida. Labās meitenes sindroms bieži nozīmē neprasīt algu, neprasīt paaugstinājumu, neprasīt skaidrību, neiestāties par savu laiku, paņemt vairāk, lai parādītu, ka esmu laba darbiniece.
Tu kļūsti par cilvēku, uz kuru var uzkraut, un tu pati to atļauj, jo iekšā ir, man jāpierāda, ka esmu vērtīga. Kad tu sāc dzīvot ar robežām, tu sāksi Runāt skaidrāk, prasīt konkrēti, teikt, tas nav manā atbildībā, izvēlēties, kam tu, kam tu saki jā. Un tas maina finanšu realitāti, jo cilvēki maksā vairāk ne tikai par prasmēm, viņi maksā par pašvērtību, kas izpaužas rīcībā. Tu beidzot sajuties savu gribu, ko tu pati vēlies. Šis ir sāpīgi skaists moments. Kad sieviete gadiem dzīvo pēc kā vajag, viņa bieži vien vairs nezina, ko patiesībā grib, ko viņai tiešām patiesībā patīk, kas viņu izvēlās būt, ko viņa izvēlētos, ja nevienam nebūtu jāizpatīk. Tu vari pat just tukšumu, es nezinu, un tas nav vājums. Tas ir signāls, ka tu ilgi esi dzīvojis citu vajadzību telpā. Kad tu sāc atgriezt savu balsi, griba atnāk atpakaļ.
Sākumā klusi. Es negribu, es gribu mieru. Es negribu to darīt, es gribu, lai mani sadzird. Un tad arvien skaidrāk. Un dzīve kļūst par izvēli, nevis pienākumu. Tu pārstāsi dzīvot ar vainas sajūtu kā ar kompasu. Labā meitene bieži vadās pēc vainas. Ja jūtu vainu, tādēļ man jāpielāgojas. Kad tu dziedē šo vainas sajūtu, vairs nav tava navigācija. Tā kļūst par vienkāršu emociju, kas nāk un iet. Un tu pieņem lēmumus nevis pēc, vai kāds apvainosies, bet pēc, vai tas ir godīgi pret mani. Tas ir milzīgs iekšējais briedums.
Galvenais, tu pārstāsi sevi pamest. Šis ir viss. Labās meitenes sindroms ir sevis pamešana ļoti pieklājīgā iepakojumā. Tu pamet sevi, lai būtu mierīgi. Tu pamet sevi, lai būtu labi. Tu pamet sevi, lai tevi nepamestu citi. Kad tu sāksi runāt šo, tu pirmo reizi sajutīsi stabilitāti. Es esmu sev līdzās. Un tad notiek paradokss, kad tu sevi vairs nepameti, tevi arī citi sāk vairāk cienīt. Ne vienmēr visi, bet tie, kuriem ir vieta tavā dzīvē.
Nu labi, tagad mēs nonāksim pie vietas, kur parasti viss vai nu mainās, vai arī paliek kā, jā, interesanti. Un es gribu pateikt to ļoti skaidri. Tev nav jāizdara revolūcija vienā dienā. Labās meitenes sindroms nav kaut kas, ko tu salabo ar vienu lēmumu. Tas ir ieradums, kas dzīvo ķermenī un ķermenis mācās ar mazām atkārtotām pieredzēm. Tāpēc mans aicinājums tev ir vienkārši. Šodien izdari vienu mazu patiesību. Vienu. Viens solis. Divas un četru stundu laikā. Izvēlies tikai vienu no šiem, ne vairāk. Pasaki, man vajag padomāt tajā brīdī, kad parasti automātiski saki jā. Pasaki nē bez paskaidrojuma romānā.
Viens teikums un punkts. Pasaki, man tas nav ok. Vienā situācijā, kur tu parasti norī. Nepiedāvā uzreiz, nepiedāvā uzreiz risinājumu. Vienkārši pasaki savu vajadzību. Man vajag atbalstu. Vai arī, ja tas ir tavs lielākais klupšanas akmens, neatvainojies par savu robežu. Neattaisnojies. Vienkārši paliec. Un kad parādīsies vainas sajūta, tā parādīsies. Izdari vēl vienu mikrosoli.
Ieliec sev roku uz krūtīm. Ieelpo un pasaki sev, šī nav vaina, tā ir vecā programma. Es mācos. Tas ir viss. Bet tieši šādi mainās identitāte. Mazais tests, kas parāda, vai tu sāc mūsties. Pamanīsi, ka cilvēki ap tevi iedalās divās grupās. Tie, kuriem tu patiksi tikai tad, kad esi ērta. Tie, kuri tevi cienīs vēl vairāk, kad tu būsi īsta.
Un tas nav biedējošs. Tas ir attīrošs. Ja tu jūti, ka gribi iet tālāk bez spiediena. Ja klausoties, tu pie sevis nodomā, jā, es gribu beidzot izkāpt no šī, tad tas ir signāls, ka tevī jau ir noviridūsis cita versija. Alter Ego skola ir telpa, kur mēs netaisām no tevis stingru sievieti. Mēs trenējam sievieti, kas sevi neizzūd, kas sevi nenodod, bez drāmas, bez vainas, bez maskas. Tu vari to uztvert kā treniņu zāli nervu sistēmai iemācīties būt patiesai un justies droši. Un ja šobrīd vēl negribi neko lieku, neko lielu, paliec ar vienu soli. Viens nē, viena robeža, viena patiesība. Jo vienā brīdī tu sapratīsi kaut ko ļoti svarīgu. Tu visu mūžu centies būt laba, lai tevi nepamestu. Bet īstā brīvība sākas tad, kad tu beidz pamest sevi. Tiekamies vai nu Alter Ego skolā, vai nākamajā epizodē un atceries, tu neesi šeit, lai būtu ērta.
Tu esi šeit, lai būtu dzīva.
