Kā pārstāt dzīvot bailēs?
Lilita Danilāne · Alter Ego skola
Sveiciens visiem! Ar jums kopā šodien Lilita Danilāne un Alter Ego skola. Un šodien mēs runāsim par to, kā beigt dzīvot bailēs. Nevis par to, kā pārstāt just bailes. Tas nav mērķis. Mērķis ir cits. Kā pārstāt pieņemt lēmumus baiļu vārdā, jo bailes pašas par sevi nav problēma. Problēma ir brīdis, kad bailes kļūst par direktori tavā dzīvē. Un iedomājieties tikai, tu sēdi pie stūres, blakus sēž bailes. Bailēm nav jāizkāpj no mašīnas, tām pat nav jāklusē, bet tām nav jābūt pie stūres. Un šī epizode ir par to, kā tu atņem stūri bailēm mierīgi, praktiski un bez cīņas.
Neliela diagnostika, lai mēs būtu uz viena viļņa. Es tev uzdošu pāris jautājumus un, ja uz kaut vienu tu iekšā pasaki sev "jā", šī epizode noteikti ir tieši tev. Vai tu dažreiz jūti, ka dzīve ir kļuvusi pareiza, bet ne īsti dzīve?
Vai tu atliec sarunas, lēmumus, projektus un attaisno to ar "vēl nav īstais brīdis"? Vai tu bieži izvēlies drošo ceļu un pēc tam sev saki: "Nu kāpēc es atkal tā?" Vai tu esi labs pārdzīvotājs? Tavā prātā var izdzīvot septiņpadsmit sliktus scenārijus, pirms notiek viens.
Ja tu tagad domā: "Nu jā, bet tas jau normāli." Jā, tas ir normāli, bet tas nav obligāti. Šodien es tev iedošu trīs lietas, un pirmā no tām tu sapratīsi, kā bailes tevi apmāna nevis ar meliem, bet ar pārspīlējumu. Tās pārņem nelielu risku un uztaisa no tā pasaules galu.
Otrs, tu iemācīsies vienkāršu pārvēršanās metodi. Tu iesāksi savu iekšējo dialogu, kas atgriež tevi realitātē. Ne pozitīvi, bet precīzi. Un trešais, tu paņemsi prom vienu praktisku formulu. Mazais drosmes eksperiments. Tāds, ko var izdarīt jau šodien, pat ja rokas nedaudz trīc. Un jā, šis nebūs teorijas lekcija. Te būs konkrēti soļi un piemēri.
Un ar ko es gribu sākt? Lai tu atcerētos, došu tev vienu ainu. Tu stāvi pie durvīm, aiz kurām ir kaut kas tev ļoti svarīgs. Saruna, projekts, attiecības, pieteikšanās, līgums, lūgums, piedāvājums. Drosmīgs, vienkāršs solis. Un tavā galvā ieslēdzas balss.
Ko, ja es izskatīšos muļķīgi? Ko, ja mani atšūs? Ko, ja man nesanāks? Ko, ja es visu sabojāšu? Tu paliec uz sekundi un dari kaut ko, es teikšu, gudru. Atliec, noslēp, nepiesakies, neuzraksti, nepiezvani, nepasaki. Un tajā brīdī notiek viltīgākais. Tu sajūti atvieglojumu. Tieši tas ir mehānisms, kā bailes uzvar. Nevis ar sāpēm, bet ar atvieglojumu. Un atvieglojums ir kā salda konfektes. Īstermiņā forši, ilgtermiņā sāp zobi, jo nākamreiz bailes kļūst lielākas un dzīve mazāka. Šodien mēs izdarīsim pretējo. Nevis skriesim prom no diskomforta, bet iemācīsimies turēt to rokās, lai tas vairs nevad.
Un te ir viena frāze, ko es gribētu, lai tu paturi prātā visu šo epizodi. Bailes nav stop zīme. Bailes ir norāde. Šeit ir kaut kas svarīgs. Kad tev nav svarīgi, bailes parasti arī nav tik skaļas. Tās kļūst skaļas tur, kur ir nozīme, kur ir iespēja augt, kur ir risks, kur ir redzamība. Tāpēc mēs bailes neiznīcināsim, mēs tās pārmācīsim.
Trīs noteikumi, pirms ejam tālāk. Tev nav jāgaida pārliecība. Pārliecība bieži nāk pēc rīcības. Tev nevajag lielu lēcienu. Tev vajag tikai piecus procentus soli, un tev nav jākaro ar sevi. Mēs strādāsim ar bailēm kā ar signālu, nevis kā ar kaunu.
Nu labi. Tagad, kad mēs esam uz viena viļņa, ejam iekšā problēmā, kā tieši bailes izskatās ikdienā un kāpēc tās tik bieži kļūst par tavu automātisko režīmu. Par dzīvošanu bailēs mēs parasti domājam kā par kaut ko dramatisku. Panika, trīca, bailīgs skatiens, bet realitātē visbiežāk tas izskatās pilnīgi normāli. Tu ej uz darbu, runā ar cilvēkiem, dari lietas un vienlaikus kaut kur fonā ir režīms "labāk neriskēt". Ne vienmēr skaļš, bet biežāk ļoti kluss, bet konsekvents.
Es to saucu par baiļu ikdienas maskām. Tās nav acīmredzamas, bet tās absolūti ēd brīvību. Pirmā maska. Es vēl neesmu gatavs. Vai pazīsti? Tu it kā esi saprātīgs cilvēks. Tu negribi kļūdīties, tāpēc tu gatavojies, gatavojies, gatavojies un nepalaid. Kurss pēc kursa, bet nav pirmais klients. Grāmata par attiecībām, bet nav saruna. Plāns par sportu, bet nav pirmā nedēļa. Šeit bailes paslēpjas aiz attīstības, bet patiesībā tā ir atlikšana ar labu attaisnojumu. Maska divi: es vienkārši esmu tāds cilvēks. Šis ir ļoti viltīgs. Tu sev uzliec identitātes uzlīmīti. Es neesmu pārdevējs, es neesmu līderis, es neesmu tas, kas runā skaļi, un ar to tu it kā atbrīvojies no mēģināšanas, bet cena ir milzīga. Tu sev atņem iespēju kļūt citādam.
Maska trīs: viss ir labi. Tu saki: "Viss ir labi," bet iekšā ir spriedze. Tu paciet, izlīdzini, nerunā, lai nebūtu konflikta, lai saglabātu mieru. Ārēji mierīgs cilvēks, iekšēji cilvēks, kurš lēnām krāj nogurumu un aizvainojumu. Maska četri: pazīstamais perfekcionisms. Perfekcionisms izklausās pēc augstiem standartiem, bet bieži tas ir bailes no kritikas, atraidījuma, kauna un kļūdām. Perfekcionisms bieži saka: "Ja būs ideāli, tad es būšu drošībā." Bet ideāli reti pienāk, un tu paliec iestrēdzis. Maska pieci: kontrole. Tu gribi paredzēt visu. Ko viņi teiks, kā tas ies, kā tu jutīsies? Tu pārdomā sarunas, scenārijus, variantus. Kontrole īstermiņā nomierina, ilgtermiņā tā nogurdina un uztur bailes, jo pasaka smadzenēm: "Bez kontroles ir bīstami." Maska seši: izvairīšanās no redzamības. Tu nepublicē, nepiesakies, nepacel roku, neizsaki ideju, un bieži tas nav par kompetenci. Tas ir par risku būt redzamam. Redzamība nozīmē – var patikt, var nepatikt.
Bailes no tā bieži izskatās kā "es vienkārši negribu uzmanību". Kur tas sāp visvairāk? Trīs dzīves zonas. Lielākā zona, kurā mēs esam visbiežāk, ir darbs un nauda. Mums tur ir bail prasīt vairāk, jo ko padomās. Mums bail mainīt darbu, jo bet ja būs sliktāk. Bail piedāvāt savu cenu, jo esmu par dārgu. Un rezultāts – tu strādā daudz, bet dzīvo ar sajūtu, ka sevi nepārstāvi.
Cita zona – attiecības. Ne mazāk svarīga. Bail pateikt, ka nepatīk. Bail uzlikt robežas. Bail prasīt tuvību, jo negribu uzpēsties. Un rezultāts – tu esi labs, bet iekšā paliec vientuļš vai neapmierināts. Vēl kāda zona – pašizpausme un izvēles. Bail būt savā stilā, jo var nesaprast. Bail radīt ko, kaut ko, ko gribi, jo tas nav pareizi. Un rezultāts – dzīve ir pareiza, bet nav tava.
Un šeit ir tas, ko cilvēki parasti nenosauc vārdā. Dzīvošana bailēs bieži nozīmē, ka tu dzīvo mazāku versiju no sevis, ka tu nevis dzīvo, bet izdzīvo. Galvenā pazīme bailēm izskatās kā mierīga, loģiska. Bailes reti nāk un saka: "Es esmu bailes." Tās nāk kā loģika. Šobrīd nav īstais laiks. Nu pagaidīsim, redzēs. Labāk nerādīt vīļus. Kam man to vispār vajag? Es jau varu arī bez tā. Un te ir tā atslēga. Bailes bieži runā ar gudru balsi. Tāpēc ir tik grūti pamanīt, ka tās vad. Tu nejūties kā bailīgs, tu jūties kā saprātīgs, bet zem tā saprātīguma bieži slēpjas viena emocija. Es negribu riskēt ar savu vērtību.
Un ko tad bailes tev patiesībā atņem? Nu, tātad ļoti taisni. Bailes reti atņem vienu iespēju. Tās atņem momentumu. Kad tu vienu reizi atkāpies, nākamreiz atkāpties ir vieglāk. Tā veidojas ieradums. Es atkāpjos, kad man ir neērti. Un tad notiek divas lietas. Tu sāc sev mazāk uzticēties, jo tu zini, es atkal atkāpšos. Tas sāp klusā veidā. Dzīve sāk šļūkt šaurāk.
Mazāk cilvēku, mazāk iespēju, mazāk piedzīvojumu, mazāk es varu. Un es gribu, lai tu šo dzirdi bez vainas sajūtas. Tas nav par to, ka tu esi vājš. Tas ir par to, ka tu esi cilvēks, kurš ir iemācījies sevi sargāt. Un jautājums nav, kāpēc man ir bail. Jautājums ir, vai šī aizsardzība man vēl kalpo?
Pirms mēs iesim tālāk uz cēloņiem, izdarīsim vienu īsu lietu. Atbildi sev galvā, kurā vietā tavā dzīvē bailes šobrīd prasa vislielāko nodokli? Darbs? Nauda? Attiecības? Veselība vai pašizpausme? Vai kāds konkrēts lēmums? Un tagad no manas vēl viens jautājums: kā tu sapratīsi pēc sešiem mēnešiem, ka tu vairs nedzīvo pēc baiļu noteikumiem? Kas būs citādi? Viena konkrēta lieta.
Okei, turies pie tās atbildes, jo nākamajā daļā mēs iesim pie saknes, kāpēc bailes turas tik cieši un kāpēc izvairīšanās tās tikai baro. Tagad mēs ejam pie cēloņa. Ja mēs cīnāmies tikai ar simptomiem, kāpēc es atkal atlieku? Mēs varam sevi nolincot ar motivāciju, bet bailes vienalga paliek. Un te ir svarīgi kā doma. Bailes nav nejauša kļūda. Bailes ir mūsu iekšējā sistēma.
Tā mūs sargā, tikai bieži no neparedzamiem draudiem. Neparezie. Es to paskaidrošu četros slāņos un katrā slānī iedošu vienu mini instrumentu, ko var izmantot uzreiz. Slānis viens. Bailes barojas no neskaidrības. Bailēm patīk migla, kad nav skaidrs, kas tieši notiks. Smadzenes mēdz aizpildīt tukšumu ar sliktāko. Tas ir kā iet pa tumšu ielu. Pat ja tur nav nekā, ķermenis saka, bet ja nu.
Praktisks piemērs. Tu gribi uzrunāt cilvēku, piedāvāt sadarbību, pateikt savu viedokli sapulcē, bet miglā ir jautājumi, ko viņi atbildēs, kā es izklausīšos, vai mani nopietni uztvers? Un smadzenes izvēlas konservatīvo stratēģiju. Neriskē. Mini instruments priekš tevis. Nosauc miglu vārdā. Pajautā sev, kas tieši man nav skaidrs, ko es patiesībā gribu zināt pirms rīcības? Un tad, ko no tā es varu uzzināt desmit minūtēs? Nevis kā iegūt garantiju, bet kā iegūt vienu faktu.
Nu, piemēram, bail prasīt algas pielikumu. Uzzini vienu faktu, kāds ir uzņēmuma algu pārskatīšanas process, kādi ir rezultātu kritēriji, kādus piemērus var ņemt līdzi? Kad migla samazinās par desmit procentiem, bailes samazinās par desmit, divdesmit procentiem reāli. Slānis divi. Bailes uztur atvieglojuma slazdu.
Šis ir pats viltīgākais mehānisms. Kad tu izvairies, tu uzreiz sajūti atvieglojumu, un smadzenes to iemācās kā recepti. Kad ir nepatīkami, atkāpies un kļūst vieglāk. Tā rodas ieradums dzīvot ar mazāku risku un bailes kļūst spēcīgākas, jo tām ir pierādījums. Atkāpšanās strādā.
Piemēram, tev jāuzraksta ziņa cilvēkam, ar kuru gribi izrunāt sarežģītu tēmu. Tu paņem telefonu, kļūst neērti. Tu noliec telefonu. Atvieglojums. Un rīt būs vēl grūtāk. Šeit ir lūzumpunkts. Bailes nav problēma. Problēma ir tas, ka tu iemācies. Es nevaru izturēt šo sajūtu, bet tu vari. Gan es to trennējis. Un mini instruments atvieglojuma cenu zīmīte.
Kad tu gribi izvairīties, pajautā. Šis atvieglojums man maksā ko pēc stundas, pēc dienas, pēc mēneša. Un tad viens teikums sev mierīgs, bez kaunināšanas. Es varu izturēt trīsdesmit sekundes neērtumu, lai pēc tam mana dzīve nekļūtu šaurāka. Trīsdesmit sekunžu eksperiments.
Piefiksē sajūtu ķermenī, kur tā ir. Nosauc to, piemēram, spriedze, saspringums, karstums. Trīsdesmit sekundes neko nemaina. Vienkārši esi klātesošs. Bailes bieži krīt pa diviem trīs pakāpēm, ja tu tām neuztaisi panikas lēkmi virsū. Ļauj un izdzīvo. Slānis trīs. Bailes ir nevis par notikumu, bet par nozīmi.
Te ir dziļais slānis, bet es to pateikšu vienkārši. Dažreiz bailes nav par to, ka es prasīšu pielikumu. Bailes ir par to, ko tas var nozīmēt. Ja man pasaka nē, tas nozīmē, ka es neesmu pietiekams. Ja mani kritizē, tas nozīmē es esmu slikts. Ja es kļūdos, tas nozīmē, ka esmu muļķis. Tātad bailes sargā pašvērtību. Un tad cilvēks dzīvo tā, lai nekad neizjustu kaunu, atrādījumu vai esmu nepietiekams. Bet cena ir Viņš nekad arī īsti necīvo pilnā jaudā.
Un mini instruments, ko šis nozīmē par mani. Kad jūti bailes, uzdod sev, no kā tieši es baidos? Un ja tas notiek, ko es par sevi pateikšu? Tu bieži atradīsi vienu frāzi. Tā ir saknes frāze. Pārvērtējošais dialogs. Tu sev saki, es dzirdu, ka tu baidies no atraidījuma. Tas ir normāli. Bet nē, nenozīmē, ka esmu nulle. Tas nozīmē šoreiz nē.
Vai nē šeit, vai nē tādā formā. Es palieku es arī ar nē. Šeit nav runa par sevis mānīšanu. Te ir runa par precīzu nozīmes pārtuvakošanu. Slānis četri. Bailes kļūst par identitāti. Ceturtais slānis ir tas, kas cilvēku notur gadiem.
Kad bailes atkārtojas, tu sāc sevi definēt. Es neesmu tas, kas runā. Es neprotu pārdot. Es neesmu attiecību cilvēks. Es neesmu līderis. Es vienkārši neesmu drosmīgs. Un tad tu vairs necīnies ar bailēm. Tu dzīvo pēc uzraksta uz pieres. Mini instruments pārraksta šo teikumu. No es esmu cilvēks, kurš uz šobrīd man ir ieradums. Mini kāds.
Piemēram, es esmu kautrīgs. Man šobrīd ir ieradums nerunāt, kad jūtu spriedzi. Es neprotu prasīt. Man šobrīd ir ieradums izvairīties no sarunām, kur var dzirdēt nē. Kāpēc tas strādā? Jo ieradumu var mainīt identitāti grūtāk. Un te ir viena spēcīga doma, ko var pateikt pats sev.
Tu neesi savas bailes. Tu esi cilvēks, kurš tās ir iemācījies. Tātad bailes turas, jo ir migla. Jo izvairīšanās dod atvieglojumu. Jo notikums tiek sajaukts ar pašvērtību. Un jo tas pārvēršas identitātē. Un tagad svarīgākais. Ja bailes ir iemācīta sistēma, tad drosme arī var būt iemācīta sistēma. Ne ar motivāciju, bet ar maziem eksperimentiem un pārvērtēšanu.
Nu ko? Tagad, kad tu saproti cēlonu, nākamais loģiskais solis ir, kādi tad ir lielākie, izplatītākie mīti, kas liek turpināt dzīvot bailēs pat tad, ja tu esi gudrs, spējīgs un saproti, ka tas tevi bremzē. Tūlīt parunāsim par maldīgiem priekšstatiem, kas izklausās saprātīgi, bet patiesībā uztur bailes pie stūres.
Tātad bailes reti saka, es esmu bailes. Bailes bieži runā kā saprātīgs konsultants. Tās dod teikumus, kas skan gūtri, pieklājīgi un diezgan loģiski. Bet, ja tu tos pārbaudi, tu gadiem dzīvo šajā režīmā. Es došu astoņus maldīgus priekšstatus un pie katra īsu pretindes instrumentu.
Pirmais vispirms man jājūtas pārliecinātam un tikai tad es rīkošos. Šis ir klasiskais un tas izklausās ļoti normāli. Bet realitātē pārliecība visbiežāk ir blakus produkts, nevis priekšnoteikums. Tu neiegūsti pārliecību domājot par darbību. Tu iegūsti pārliecību darot. Un pretinde būtu nomaini jautājumu no vai es jūtos gatavs uz kā izskatās piecu procentu solus, ko var izdarīt arī bez pārliecības.
Otrais, ja man ir bail, tas nozīmē, ka tas nav mans. Vistipiskākā atteikšanās, izvairīšanos. Un šeit bailes mēdz tēlot intuīciju. Bet bieži bailes ir vienkārši signāls. Šis ir svarīgi, vai šis ir jauns. Ja tev rūp, tu riskē. Ja tu riskē, tu jūti bailes. Un pretinde pajautā, vai man bail, jo tas nav mans, vai tāpēc, ka tas man ir ļoti svarīgi. Ja svarīgi, tas ir virziens, nevis aizliegums.
Trešā. Man vienkārši vajag vairāk motivācijas. Motivācija ir kā laikapstākļi. Šodien ir, rīt nav. Un bailes to zina, tāpēc tās saka, gaidi, kad būs iedvesma. Un tu gaidi. Un dzīve stāv. Pretinde. Nevis vairāk motivācijas, bet mazāks solis plus konkrēts laiks. Un frāze, es darīšu desmit minūtes. Pulksten tikos konkrēti to.
Ne es pabeigšu, bet es sākšu. Ceturtais. Labāk neradīt problēmas, neradīt viļņus. Šis bieži nāk no vēlmes būt labam cilvēkam. Un, jā, tas palīdz saglabāt mieru uz brīdi, bet ilgtermiņā tas bieži pārvēršas par dzīvi, kurā tu esiērts citiem un dārgs sev.
Pretinde. Teikums, kas saglabā cieņu un uzliek robežu. Es saprotu, un man tomēr ir svarīgi, lai mēs to izrunājam. Es dzirdu tevi, un man šeit ir citādi. Es varu būt pieklājīgs un vienlaikus stingrs. Mērķis nav konflikts. Mērķis ir patiesums bez agresijas.
Piektais. Es to izdarīšu perfekti, un tad būs droši. Perfekcionisms ir baiļu luksusa versija. Tas izskatās kā kvalitāte, bet bieži ir aizsardzība no kritikas. Problēma "perfekti" bieži ir bezgalīgi, un tu paliec uz starta līnijas. Pretinde nomaina standartu no perfekti uz pietiekami labi, lai palaistu, no bez kļūdām uz ar uzlabojuma ciklu. Teikums. Es palaidīšu vienu versiju. Mans uzdevums nav uzreiz trāpīt desmitniekā. Mans uzdevums ir tikt spēlē.
Sestais mīts. Es nedrīkstu kļūdīties. Šis ir viens no postošākajiem, jo rada nulles kļūdu po-politiku. Un nulles kļūdu dzīve vienmēr vedas ar nulles kustību. Pretinde uzliec kļūdai cenu, nevis katastrofu. Un jautājums, kas ir reālā cena, ja es kļūdīšos? Un tad, vai es varu šo cenu samaksāt? Lielākoties atbilde ir jā.
Septītais mīts. Man vajag garantiju, ka sanāks. Garantija ir bailēm kā narkotika. Tā saka, kad zināsi simts procenti, tad drīkstēsi. Bet dzīvē simts procentu garantija ir neiespējama. Tāpēc cilvēks, kurš prasa garantiju, bieži dzīvo ar bremzēm. Pretinde. Nomaini garantiju uz riska vadību. Trīs jautājumi. Kas ir mazākais risks, ar ko varu sākt? Ko es darīšu, ja notiks plāns B? Kā es sapratīšu, ka man jāturpina, jāapstājas?
Tas atgriež kontroli realitātē, nevis ilūzijā. Astotais mīts. Man vienkārši tādu personību. Šis ir baiļu galīgais arguments. Identitāte. Ja tu tam notici, spēle beidzas, jo tu vairs nemaini uzvedību. Tu esi tāds. Un pretinde pārraksta teikumu. Es esmu tāds. Man šobrīd ir ieradums tā darīt. Es neprotu. Es vēl neesmu trenējies.
Šis nav pašatmalas. Šis ir brīvības teikums. Un tāds mini kopsavilkums. Redz, kas te notiek. Šie mīti nav dumji. Tie ir ērti, tāpēc tie ir mīstami. Tu dzīvo mierā, bet mazākā dzīvē. Un es negribu, lai tu sev par to uzbrūc. Es gribu, lai tu to pamani. Jo pamanīšana bija pirmais brīdis, kad tu atņem bailēm stūri.
Nu labi, tagad mēs esam atpazinuši mītus. Nākamais ir pats galvenais. Ko darīt praktiski? Tātad mēs pārejam no saprašanas uz darbību. Jo, godīgi sakot, saprast ir patīkami, bet dot sajūtu, es kaut ko daru, tas ir svarīgāk. Bet bailes atkāpas tikai tad, kad smadzenes saņem jaunu pieredzi. Un šeit ir mana pieeja. Tā apvieno pārvērtējošo sarunu ar sevi, plus reālus maziņus eksperimentus, kas pārtrauc izvairīšanās ieradumu. Es to saucu par me-metodi STŪRE. Pieci soļi. Viegli atcerēties.
Ar S apzīmēsim skaidro. Nosauc, kas ir bailes. Ar burtu T, Tūko, pārvērtē stāstu uz realitāti. Ar burtu Ū, Ūdenslīnija, kas ir patiesā cena un vai varu to samaksāt. Ar R, Rīcība, pieci procenti, mazais drosmes solis. Ar E, Evidences, pieraksti, ko iemācījies. Mērķis nevis kļūt par bezbailīgu, bet kļūt par cilvēku, kurš vada, pat ja būs bail.
Kā tad tas izskatās? Es tātad skaidro, nosauc bailes vienā teikumā. Bailes ir spēcīgas, kad tās ir migla, tāpēc pirmais uzdevums uztaisīt tām vārdu. Teikuma formula. Man ir bail, mini, konkrēti, jo es baidos, ka, mini no kā vai dēļ kā. Piemēram, man ir bail uzsākt sarunu, jo es baidos, ka mani atstums. Man ir bail publicēt savu darbu, jo es baidos, ka mani kritizēs. Man ir bail prasīt vairāk, jo es baidos, ka izskatīšos alkatīgs.
Paņem vienu situāciju, kas tev šobrīd sāp visvairāk, un nosauc to šajā formulā vienkārši galvā vai piezīmēs. No kā tieši es izvairos, piemēram, pēdējās divās nedēļās? Tas parasti atklāj tavu tēmu uzreiz. Nākamais bija T tulkot, tātad pārvērst tai stāstu, nevis sevi. Mēs bieži sevi gribam sajaukt kopā ar stāstu.
Šis ir pārvērtējošās konsultēšanas kodols. Tu nesaki sev, saņemies! Tu saki sev saprot. Paskatīsimies precīzi. Tie ir trīs mini rīki, kas strādā kopā. Pirmais rīks trīs scenāriji. Pieraksti sliktākais, ko bailes zīmē. Kāds būtu tavs sliktākais scenārijs? Otrs rīks labākais, ko tu reti atļaujies iedomāties. Trešais visticamākais, ko parasti dara realitāte. Un tagad galvenais jautājums ko es darīšu, ja piepildās visticamākais? Tas ir tavs reālais plāns.
Rīks divi. Pierādījumu svars. Nu pajautā sev kādi fakti atbalsta manu baiļu prognozi? Kādi fakti ir pret? Cik bieži tas tiešām notiek? Un bailes bieži dzīvo ar frāzi var gadīties. Jā, var, bet cik reāli? Trešais rīks drauga balss. Tev uz brīdi jākļūst sev par labu konsultantu. Jautājums ja mans draugs man teiktu šo pašu, ko es viņam atbildētu? Un atbild sev tādā pašā tonī siltā, cieņpilnā, bez spiediena.
Man ir bail uzrakstīt klientam cenu. Draugam tu teikt ok, saprotu, bet cena nav spriedums par tevi. Cena ir skaitlis par vērtību. Ja viņš teiks par dārgu, tas ir tikai info, nevis, ka tu esi slikts. Tieši šo tu saki sev.
Burts Ū ūdens līnija. Atceries? Nosaki patieso cenu. Šis solis ir brutāli godīgs un tāpēc atbrīvo. Bailes bieži pārspīlē cenu. Ja tas notiks, viss beigsies. Mēs ieliekam cenu realitātei. Jautājums kas darbosies, ja notiek sliktākais? Kas ir reālā cena? Vai es varu to samaksāt?
Un trešais, kas man palīdzētu to izturēt? Un tad otrs vēl svarīgākais jautājums kāda ir cena, ja es turpināšu izvairīties? Šeit bieži iestājas klusums, jo atbilde ir skaidra. Zaudētas iespējas, pašcieņas kritums, attiecību distance vai iestigšana. Un bailes mīl, ka tu skaties tikai uz risku rīkoties, bet dzīvē vienmēr ir arī risks nerīkoties.
R rīcība pieci procenti. Drosmes eksperiments. Tagad vissvarīgākais mēs nedarām lielo lēcienu. Mēs darām eksperimentu. Pieci procenti noteikumus. Tik maz, lai es tiešām izdarītu, tik īsts, lai smadzenes iemācās jaunu pieredzi. Kā uztaisīt piecu procentu soli? Došu tev formulu. Es darīšu konkrētu darbību konkrētā laikā konkrētā apjomā. Nu, piemēram, šodien sešpadsmitos null null es uzrakstīšu trīs teikumus vadītājam un palūgšu piecpadsmit minūšu sarunu.
Rīt es sapulcē pateikšu vienu ideju vienā teikumā. Šovakar es pateikšu man ir svarīgi par to parunāt un uzdošu vienu jautājumu. Es publicēšu melnrakstu, pat ja nav ideāli. Ja bailes uzšauj augšā ātrā poga pirms piecu procentu soļa. Ieelpa četras sekundes, izelpa sešas sekundes un tā četras reizes. Un tad sev saki es necenšos justies labi. Es cenšos rīkoties gudri un tas ļoti maina fokusu.
Kritiska detaļa piecu procentu solis nav pārbaudīt, vai man izdosies. Tas ir savākt datus. Tu neesi tiesnesis. Tu esi pētnieks. Tāpēc nākamais ir burts È evidences, ko realitāte parādīja. Pēc eksperimenta pieraksti trīs lietas un tā būs tāda apzinātības prakse. Pirmā lieta, ko tu pieraksti kas notika? Fakti, ne interpretācijas. Otrā, ko es par sevi iemācījos. Trešā, kāds ir nākamais piecu procentu solis? Šis ir brīdis, kurā bailes sāk plaisāt, jo tu vairs nedzīvo pēc prognozēm. Tu dzīvo pēc pieredzes. Bet atceries svarīgu manu ieteikumu: neļauj slinkumam vai vienkāršībai novienkāršot šo uzdevumu.
Neliels bonuss tev, baiļu pārvarēšanas dialogs. Es jūtu bailes, tas ir normāli. Bailes cenšas mani pasargāt, bet es pārbaudu realitāti. Kas ir visticamākais? Ko es darīšu tad? Es izvēlos piecu procentu soli. Man nav jābūt gatavam, man ir jābūt klātesošam. Es rīkošos un pēc tam skatīšos, ko realitāte atbild.
Nu ko? Tagad pats patīkamākais. Ko tev dos tas, ka tu vari nedzīvot bailēs? Ne teorijā, bet praksē. Tātad par taviem ieguvumiem parunāsim. Un es te negribu runāt kā motivācijas plakāts. Es gribu runāt kā cilvēks, kurš zina vienu vienkāršu patiesību. Dzīve nemainās ar vienu lielu lēmumu. Dzīve mainās ar maziem drosmes solīšiem, kas kļūst par ieradumu. Kad tu pārstāj dzīvot bailēs, tu neiegūsti bezrūpību. Tu iegūsti iekšēju telpu, un tā telpa sāk ietekmēt visu. Es tev došu septiņus konkrētus ieguvumus un pie katra, kā tas izskatās ikdienā. Pirmais tavs ieguvums, tu atgūsti brīvību izvēlēties. Dzīvojot bailēs, lēmumi bieži notiek automātiski. Nerunāt, neizcelties, atlikt, piekrist, lai tik miers. Kad tu trenē pārvērtēšanu plus piecu procentu soļus, parādās pauzes starp impulsu un rīcību.
Ikdienas piezīmei, tu jūti bailes un pirmoreiz nepārej autopilotā. Tu sev saki: "Ok, viss labi. Es jūtu un es izvēlos." Tā ir tava brīvība. Otrs, tu sāc uzticēties sev. Šis ir mega svarīgi. Pašuzticēšanās nav pārliecība, ka viss izdosies. Pašuzticība ir pārliecība, ka tu tiksi galā, un katrs piecu procentu solis ir signāls smadzenēm. Es uz sevi varu paļauties arī tad, kad ir neērti vai kad nezinu, vai kad apmaldījos. Ikdienas piezīmei, piefiksē, tu vari nes-- tu, tu vairs nesoli sev rīt. Tu dari mazu soli šodien un pēc tam sevi cienī.
Trešais, tu kļūsti mierīgāks. Nevis tāpēc, ka dzīve viegla, bet tāpēc, ka tu vairs nebēc. Izvairīšanās uztur spriedzi, jo vienmēr kaut kas karājas gaisā. Saruna, ko nesaki, darbs, ko neatver, lēmums, ko neatrisini. Kad tu sāc rīkoties, spriedze krīt. Ne uzreiz vienmēr, bet stabilāk.
Ikdienas piezīmei, mazāk iekšējās košļāšanas, mazāk, ko viņi padomās, vairāk klātbūtnes. Ceturtais, tu atgūsi enerģiju. Dzīvošana bailēs patērē tonnu enerģijas. Pārdomāšana, sc-scenāriji, kontrolēšana, sevis labošana, izvairīšanās. Kad tu pārslēdzies uz dati plus eksperimenti, prāts atbrīvojas, un ikdienas pazīme, vakara beigās tu jūties noguris normāli, nevis izsmelts no domām.
Piektais, tu uzlabo attiecības. Šis ir interesanti. Bailes bieži liek būt labam, bet labs ne vienmēr nozīmē tuvs. Tuvums rodas no patiesuma. Pateikt, ko jūti. Pateikt, ko gribi, ko vēlies. Pateikt, kas nav kārtībā. Un visbeidzot palūgt. Kad tu to mācies, attiecības kļūst vai nu dziļākas, vai skaidrākas. Un ikdienas piezīmei, mazāk pasīvās piekrišanas, vairāk man tas ir svarīgi un es gribu saprast. Sestais, tu sāc kustēties, dzīvē parādās momentums. Bailes nogalina momentu. Drosmes ieradums to atgriež. Kad tu regulāri dari piecu procentu soļus, dzīve sāk kustēties pati. Parādās jauni kontakti, parādās iespējas, parādās idejas, parādās sajūta, es varu. Ikdienas dzīve, tu vairs nejūties iestrēdzis, pat ja vēl neesi galā, tu esi kustībā. Septītais, tu kļūsti patiesāks pret sevi. Te ir tas, ko cilvēki bieži pasaka pēc laika. Es sāku just, ka dzīvoju savu dzīvi, nevis kaut kādu drošu versiju.
Bailes bieži liedz dzīvot pēc citu gaidām. Kad tu atņem stūri bailēm, tu atgriezies pie savām vērtībām. Ikdienas piezīme, tu biežāk dari lietas, pēc kurām sevi vari, vari teikt: "Jā, šis biju es." Un īss realitātes solījums tev. Svarīgi, risinot šo problēmu, dzīve nekļūst bez riska, bet tu beidzot iemācies dzīvot ar risku bez paralīzes. Tu iemācies, neērtums nav briesmas. Nē, nav spriedums par tevi. Kļūdu nav beigas un redzamība nav katastrofa. Un tas ir ļoti pieaugošs mīrs.
Nu tātad pēdējais, par ko es šajā epizodē gribu uzsvērt, es iedošu īsu aicinājumu un darbību uz septiņu dienu plānu, ko var reāli izpildīt bez sevis laušanas. Jo zināt par bailēm ir viegli, bet atņemt bailēm stūri sākas ar vienu mazu soli ārpus šī podkāsta vai epizodes. Un es gribu, lai tu tagad izdari izvēli, vai šī epizode būs vienkārši patīkama klausīšanās, vai arī tā būs punkts, kur tu kaut ko patiešām pamani. Ne visu dzīvi. Vienu soli.
Sešdesmit sekunžu uzdevums. Šodien pieci procenti solis. Paņem telefonu nu vai savas piezīmes tagad un atbildi uz trim jautājumiem. Īsi, bez domāšanas maratona. Pirmais jautājums. Kura viena situācija man šobrīd ir baiļu nodoklis? Piemēram, darbs, attiecības, nauda, veselība, pašizpausme. Otrais. Kāds ir mans piecu procentu solis?
Tik mazs, lai tu to izdarītu, bet tik īss, lai tas skaitītos. Trešais. Kad es to izdarīšu? Ne drīz, ne kaut kad. Konkrēti šodien vai rīt. Ar laiku. Formulu, ko var vienkārši ierakstīt. Šodien datums, pulkstens. Es izdarīšu mini ko. Piecu procentu solis.
Un uzraksti neslinkojot. Piemēram, pulksten septiņos trīsdesmit uzrakstīšu trīs teikumus un palūgšu sarunu. Rīt deviņos piecpadsmit sapulcē pateikšu vienu ideju. Šovakar pateikšu vienu robežu. Man tas nav ok. Septiņu dienu izaicinājums, ko nosauksim par stūri. Tagad, ja tu gribi, lai tas kļūst par ieradumu, nevis vienreizēju uzplēksnējumu, dari šo septiņu dienu mini izaicinājumu. Un kāda tad varētu būt tava pirmā diena?
Skaidro. Nosauc vienu baili konkrēti, nebaidoties to nosaukt. Man ir bail mini no kā, jo es baidos, ka mini, kas varētu notikt. Tas ir viss pirmās dienas uzdevums. Tātad skaidro. Otrā diena. Tulkot. Šeit trīs scenāriji. Sliktākais, labākais, visticamākais. Un uzraksti vienu teikumu. Ja notiek visticamākais, es daru mini ko.
Trešā diena. Ūdenslīnija. Atbild, kāda ir cena, ja es rīkojos, un kāda ir cena, ja es turpinu izvairīties. Ceturtā diena. Rīcība. Pieci procenti. Izdari pirmo piecu procentu soli, bet izdari. Pektā diena. Atkārtojums. Izdari to pašu soli vēlreiz. Smadzenēm patīk atkārtojumi. Tie veido jaunu drošības sajūtu.
Sestā diena. Nedaudz lielāks solis. Palielini par no pieci līdz desmit procenti. Ne lēciens, tikai nākamais pakāpiens. Septītā diena. Evidens. Pieraksti, kas notika, ko iemācījies, kāds ir nākamais solis nākamajai nedēļai. Svarīgākais noteikums, ja izlaidi kādu dienu, nesodi sevi, vienkārši turpini. Šis nav perfekto cilvēku izaicinājums. Šis ir dzīves izaicinājums.
Nākamais ir antibailu frāze. Tev uz desmit sekundēm. Te ir viena frāze, ko tu vari lietot tieši tajā brīdī, kad bailes ceļas augšā un tu gribi atkāpties. Es jūtu bailes. Tas ir ok. Es izvēlos piecu procentu soli. Mans uzdevums nav justies droši. Mans uzdevums ir rīkoties godīgi. Pasaki to sev skaļi un lai galvā. Tas ir kā nospiest restartu domāšanai.
Un tagad mans aicinājums tev ir vienkāršs. Izvēlies vienu baili un izdari vienu piecu procentu soli divdesmit četru stundu laikā. Ne tāpēc, ka tev vajag pierādīt. Tāpēc, ka tu vari sev atgādināt. Tu neesi cilvēks, kurš gaida. Tu esi cilvēks, kurš sper soli. Un paldies tev, ka klausījies līdz galam. Ja šī epizode tev palīdzēja, neļauj tai izšķīst. Izdari to vienu mazo soli un tu sajuties, ka stūre atgriežas tavās rokās.
Bet zini, uz atvadām es tev pateikšu vienu ļoti, ha, svarīgu lietu kā draugs draugam. Bailes reti pazūd no saprašanas. Tās pazūd no prakses. Un tieši tāpēc es izveidoju Alter Ego skolu. Tā nav par to, ka tu kļūsti par kādu citu. Tā ir par to, ka tu iemācies iekļūt tai savai versijai, kura jau ir tevī. Tai, kas neiestrēgst, kas runā skaidri, kas tur nē, iztur, kas rīkojas arī tad, kad ir neērti. Ja tu jūti, ka ir pienācis brīdis pārstāt dzīvot droši un sākt dzīvot pa īstam, nāc droši uz Alter Ego skolu. Tiekamies!
