Kas nav kārtībā ar jūsu pašvērtējumu?
Lilita Danilāne · Alter Ego skola
Sveiki, te Lilita un atkal ar jums kopā Alter Ego skola. Šodienas epizode saucas "Kas nav kārtībā ar jūsu pašvērtējumu?" Un es uzreiz sāku ar galveno, jo cilvēki šeit pārāk ilgi staigā pa apli. Ar tevi viss nav salūzis. Tu neesi par maz. Tu neesi cilvēks, kuram vajag vēl vienu motivējošo frāzi. Tas, kas notiek, ir daudz precīzāk. Tavs pašvērtējums strādā. Vienkārši tas strādā pēc nosacījumiem. Un, kamēr tu nesaproti šo vienu lietu, tu mēģināsi risināt nepareizo problēmu.
Es tev iedošu īsu ainu, lai tu uzreiz saprastu, par ko ir runa. Iedomājies, ka tavs pašvērtējums ir kā panelis mašīnā, un tur ir viens rādītājs. Tāds, kas rāda vai nu viss ir kārtībā, vai kaut kas nav ok. Vienu dienu tas ir augšā. Tu saņem labu ziņu, komplimentu, patīk, algu, pieņemšanu, smaidu, uzmanību. Un tad vienu dienu tas krīt.
Ne katastrofa. Vienkārši kāds neatbild. Kāds ir vēss, kāds kritizē. Tu kļūdies. Tu neatbilsti savam standartam. Tu neesi top formā, un tu jūti, ka iekšā kaut kas notiek. Nevis, nu jā, mazliet nepatīkami, bet tā ir kā tavs statuss, kā cilvēkam būtu apdraudēts.
Ja tu šo atpazīsti, šī epizode ir par tevi. Un ko tad es apsolu tev, noklausoties šo? Tu ieraudzīsi, ka zems pašvērtējums bieži ir nevis, ā, zemums, bet svārstīgums. Tev nav maz vērtības, tev ir mainīgs kurss. Tu šūpojas nevis tāpēc, ka esi vājš. Tu šūpojies tāpēc, ka tava vērtība ir pieslēgta lietām, kuras pašas šūpojas. Tu to sajutīsi jau šajā epizodē. Mēs strādāsim, kura ir tava rozete, pie kā tu sevi pieslēdz.
Tāpat tu sapratīsi savu iekšējo piederības mērītāju un kāpēc tas liek darīt muļķības. Daudzi cilvēki domā, ka viņi pārspīlē, bet no iekšpuses tas nav pārspīlējums. Tas ir signāls. Es varu palikt ārpusē. Un tad šis signāls parādās. Tu dari vienu no četriem punktiem. Tu sāc izdebēt, tu sāc kontrolēt, tu sāc pierādīt vai tu sāc pazust.
Ne tāpēc, ka esi slikts. Tāpēc, ka tavs prāts mēģina atjaunot drošību. Un šodien mēs iemācīsimies, drošību var turēt arī bez ārējā apstiprinājuma, un tā ir milzīga brīvība. Tāpat tu dabūsi vienu protokolu, kā pārvērtēt pašvērtējumu tieši tajā brīdī, kad tas krīt. Nevis domā pozitīvi, bet ko darīt, kad tev ir kauns, tev ir trauksme, tev gribas atpirkties vai tev gribas pierādīt, vai tev gribas vienkārši būt perfektam. Es iedošu protokolu, ko tu vari izmantot tajā pašā dienā. Tas nav par to, lai tu nekad vairs nejūti kritumu. Tas ir par to, lai kritums vairs nevada tavu dzīvi.
Un te ir svarīgs solījums arī no manis. Es neteikšu tev, tev vienkārši jāmīl sevi, jo tas bieži ir tukšs teikums cilvēkam, kurš dzīvo pēc nosacījumiem, jo tu esi pieradis nopelnīt vērtību. Mīli sevi skan kā, nu vienkārši nedari tā. Un tas nestrādā.
Šodien mēs iesim citādi. Mēs iemācīsimies izturēt to brīdi, kad mērītājs krīt, un darīt pretējo vecajam automātam. Tā ir pārvērtējošā konsultēšanas prakse. Nevis teorija, bet jauna reakcija uz veco triggeri, ja tā var teikt. Ātrā pašdiagnostika. Atbildi sev godīgi. Vai tu jūties vērtīgs, kad tev sanāk, un slikts, kad nesanāk?
Vai tu bieži salīdzini sevi ar citiem un no tā krīt noskaņojums? Vai tu esi atkarīgs no atzinības, pat ja to nekad neesi skaļi nesaki? Vai tu bieži jūti vainu, kad atpūties vai nedari pietiekami? Vai nē? Vai kritika tev sāp kā personisks spriedums, nevis situācija?
Ja ir kaut viens jā, perfekti. Tas nozīmē, ka mēs zinām, kur strādāt. Un tagad pats galvenais. Pašvērtējums nav kaut kas, ko tu izcīni vienreiz. Pašvērtējums ir prasme turēt sevi, kad ārējā pasaule nedod aplausus. Tu vari būt ambiciozs un vienlaikus mierīgs. Tu vari gribēt atzinību un vienlaikus tu no tās nebūt atkarīgs. Tu vari kļūdīties un palikt vesels. Šodien mēs iemācīsimies, kā Labi. Kā šī problēma izskatās realitātē?
Šodien tu mosties no rīta un tev nav zems pašvērtējums kā konstants stāvoklis. Tev ir pašvērtējums, kas reaģē uz signāliem, un tie signāli nāk no trīs vietām: no rezultātiem, no attiecībām un no tā, kā tu izskaties, izklausies citu acīs.
Tāpēc tu nejūties slikti par sevi visu laiku. Tu jūties slikti konkrētās situācijās, kur kaut kas nospiež tavu iekšējo pogu. Un es tagad iziešu cauri septiņiem tipiskiem piemēriem vai tipiskām ainām. Klausies un vienkārši atzīmē. Jā, tas esmu es. Pirmā aina. Darbs. Viena kļūda, un tu esi nekas. Tu vari izdarīt desmit lietas ļoti labi, un prāts to uztver kā normu, bet viena kļūda un pēkšņi galvā ir, kā es varēju, mani atmaskos, es neesmu tik labs un vajag salabot tagad. Sajūta trauksme, kauns. Rīcība pārstrādāšanās, perfekcionisms, kontrolēšana, attaisnošanās. Rezultāts tu it kā esi produktīvs, bet tu dzīvo ar iekšējo spriedzi. Šeit problēma nav kļūda. Problēma ir doma. Kļūda ir mans vērtības kritums.
Nākamais. Attiecības. Partnera noskaņojums nosaka tavu vērtību. Partners ir vēss, īgns, noguris un prāts uzreiz to personalizē. Es viņam vai viņai nepatīku. Es kaut ko izdarīju. Tūlīt mani atstums. Sajūta satraukums, nedrošība. Rīcība, izdabāšana. Ko man darīt, lai tu būtu ok? Kontrole, pārbaudīšana vai arī aizvēršanās. Rezultāts. Jūs attālināties, jo tu vairs nereaģē uz realitāti, bet uz savu stāstu.
Uzticībai attiecībās tas ir smags režīms. Partners kļūst par tavu pašvērtējuma barometru. Trešais ir tāda lieta kā sociālie tīkli. Tu it kā smejies, bet iekšā skan. Tu saki sev man vienalga, bet tu zini, ka tas nav pilnīga taisnība. Tu ieliec kaut ko un prāts skatās, cik reakciju, kas skatījās, kas neskatījās, kāpēc viņš neuzrakstīja. Sajūta, nemiers vai vilšanās. Rīcība, salīdzināšanās, tēlu nospodrināšana, atkarība no atgriezeniskās saites. Rezultāts tu kļūsti ārēji redzams, bet iekšēji trausls. Šeit problēma nav platforma. Problēma ir vērtība tiek piesieta redzamībai.
Nākamais ir konflikts vai kritika. Tu dzirdi nevis saturu, bet spriedumu par sevi. Cilvēks pasaka Man nepatīk, kā tu to izdarīji, un tu dzirdi Tu esi slikts. Sajūta ir kauns vai dusmas. Rīcība ir aizsardzība, pretuzbrukums, argumenti, pierādīšana un rezultāts saruna vairs nav par tēmu. Tā ir par tavu vērtību. Un šeit ir svarīga piezīme, ja tev ir grūti uzklausīt atgriezenisko saiti, tas bieži nozīmē, ka pašvērtējums balstās uz būt pareizam.
Nākamais ir nē, no kāda. Tu to pārvērt par identitātes krīzi. Tev atsaka sadarbību, uzaicinājumu, uzmanību, seksu, tikšanos un prāts momentā mani noraidīja. Es neesmu pietiekams. Es neesmu izvēlēms. Un sajūta sāpes, apdraudējums. Tava rīcība vai nu pielipšana, centies atgūt vai pazušana, lai nesāp. Un rezultāts tu kļūsti atkarīgs no ārējas atļaujas justies ok. Un tas ir smags režīms, jo nē, dzīvē būs vienmēr. Tas ir normāli, bet tev tas tiek tulkots kā spriedums par eksistenci.
Nākamais ir atpūta. Tu it kā vari, bet iekšā ir vaina. Tu apsēdies it kā atpūties, bet prāts saka tev vajadzētu darīt vairāk. Tu atpaliec. Tu tērē laiku. Sajūta vaina un nemiers. Rīcība tu atpūties ar telefonu, ar fonu, ar skrūvi, bet ne īsti. Rezultāts tev uz nē, tu neuzlādējies, jo atpūta tiek uztverta kā risks vērtībai.
Šeit pašvērtējums balstās uz produktivitāti, un tas ir viens no biežākajiem cietuma cietumiem. Nākamais ir tu pastāvīgi maini sevi, lai būtu pareizi uztverams. Te ir klusais simptoms. Tu bieži izvēlies nevis to, ko gribi, bet to, kā tas izskatīsies. Ko par mani padomās? Vai es izskatīšos stulbi? Vai mani cienīs? Vai es netikšu atstumts? Un sajūta ir saspringums. Rīcība, sevis filtrēšana, pielāgošanās, pareizā personība. Rezultātā tu vari būt sociāli veiksmīgs, bet iekšēji tu nejūties brīvs.
Ja mēs to visu apkoposim, tad šīs situācijas izskatās dažādas, bet mehānisms ir viens. Prāts piesien vērtību kādam nosacījumam. Iekšējais piederības mērītājs sāk skanēt, kad nosacījums šūpojas. Tu dari automātisku rīcību, lai atgūtu drošību, un ar to tu tikai nostiprini atkarību.
Un te ir tas, ko es gribu, lai tu paņem jau tagad. Problēma nav tas, ka tu gribi būt novērtēts. Tas ir cilvēcīgi. Problēma ir, ja tu esi uzlicis savu vērtību uz svārstīga pamata. Nu labi, kāpēc tas vispār notiek?
Kāpēc tu racionāli var zināt, ka nevajag tā ņemt, bet ķermenis reaģē tā, it kā būtu trauksme par izdzīvošanu? Tāpēc, ka pašvērtējums nav, tas tev nav vienkārši, kā es jūtos par sevi. Tas ir mehānisms, kas darbojas pēc diviem slāņiem. Un kad tie abi sakrīt, vienā brīdī tu jūti kritumu kā kritienu.
Tas slānis numur viens ir, tu esi uzlicis vērtību uz nosacījumiem. Un tie nosacījumi ir vienkārša doma, kas skan kā likumi. Es esmu ok, ja esmu vajadzīgs. Es esmu ok, ja esmu labākais. Es esmu ok, ja mani mīl. Es esmu ok, ja esmu gudrs un nekļūdos. Es esmu ok, ja esmu kontrolē un viss ir sakārtots. Es esmu ok, ja izskatos labi.
Bet tam visam ir vienmēr otra puse, un tā parasti ir neizteikta skaļi. Ja tas nav, tad ar mani kaut kas nav. Tas ir tavs iekšējais līgums. Un tas līgums rada problēmu vienā brīdī, kad dzīve izdara to, ko dzīve vienmēr dara, svārstās.
Slānis numur divi. Tev ir piederības mērītājs, kas uz to reaģē kā uz draudiem. Tagad iedomājies, ka tev galvā ir sensors, kas visu laiku skanē. Vai es šeit esmu pieņemts? Vai man ir vieta? Vai es esmu vērtīgs šai grupai, šiem cilvēkiem?
Vai mani var atstumt? Tad sensors fiksē risku. Ķermenis dara to, ko ķermenis prot. Ieslēdzas apdraudējuma režīmā. Un šeit ir svarīga lieta. Apdraudējuma režīmā tu nedomā gudri. Tu glābi sevi. Tāpēc tu dari automātiskas lietas, kuras vēlāk nesaproti. Kā šie divi slāņi kopā rada tavu ikdienas svārstīgo pašvērtējumu?
Es tev to pastāstīšu un parādīšu trīs īsās ainās. Aina, piemēram, numur viens. Kritika darbā. Notikums, piemēram. Kāds pasaka, ka vajag labot vai ka nav labi. Tavs nosacījums, iespējams, es esmu ok, ja esmu kompetents, ja man sanāk. Piederības sensors nolasa, kompetence apdraudēta, statuss apdraudēts. Doma, kas uzplaiksnī galvā, mani atmaskos. Es neesmu pietiekams. Sajūta, kas parādīsies tajā mirklī, ir kauns plus trauksme, un šīs sajūtas virzīs rīcību aizsardzībā, attaisnošanās, perfekcionismā, pārstrādāšanās. Kā rezultātā? Tas noved pie rezultāta. Tu it kā saglabā tēlu, bet iekšā tu kļūsti trauslāks.
Te ir cēlonis vienā teikumā. Kritika kļūst par identitātes jautājumu, jo vērtība ir uzlikta uz kompetenci. Aina numur divi. Partners ir vēss. Piemēram, notikums. Partners neatbild, ir noguris, īgns, mazāk tuvības. Nosacījums. Es esmu ok, ja mani mīl, ja esmu izvēlēts. Sensors. Attālums ir viss, kas palicis ārpusē. Doma, kas atnāk. Es viņam vai viņai apniku.
Sajūta, kas rodas no šīs domas, ir apdraudējums plus humjas. Un rīcība. Izdabāšana. Ko man darīt? Kontrole, kas notiek, vai pazušana. Labi, tad es arī. Rezultāts. Jūs attālināties vēl vairāk, jo tu vairs nerīkojies no mīlestības. Tu rīkojies no baiļu regulācijas. Un visam tam cēlonis ir partnera noskaņojums kļūst par tavas vērtības termometru.
Aina numur trīs. Sociālie tīkli, publiska redzamība. Piemēram, notikums, maz reakciju vai kāds neieliek laika. Tad vai tu salīd z, salīdzenties? Nosacījums. Es esmu ok, ja esmu pamanīts, novērtēts. Sensori neredzamībai un risks. Tava doma galvā es neesmu svarīgs. Sajūta tukšums vai trauksme. Rīcība ir tālas podmināšana, salīdzināšanās. Vēl ielikšu kaut ko vai arī atmet man vienalga masku. Rezultāts. Jo vairāk tu mēri vērtību pēc reakcijām, jo vairāk tev vajag reakciju.
Un cēlonis tam visam ir vērtību piesaiste, piesieta redzamībai, padara tevi atkarīgu no signāliem. Bet kāpēc mums piemīt šie nosacījumi? Jo tie vienkārši kādreiz strādāja. Ja tu būtu bērnībā, skolā, darbā vai attiecībās iemācījies, ja esmu labs, mani pieņem, ja esmu pirmais, mani ciena, ja esmu problēma, mani neatstumj, ja izskatos labi, esmu drošībā, tad prāts to saglabā kā stratēģiju. Un tagad tas ir kļuvis par automātu. Ne tāpēc, ka tu esi vājš. Tāpēc, ka prāts ir lojāls veciem secinājumiem.
Un te ir pats galvenais par šiem cēloņiem. Pašvērtība. Pašvērtējuma kritums nav tikai domas. Tas ir ķermenis, kas reaģē uz piederības risku. Tāpēc nepietiek sev teikt nebēdā. Tev jāiemācās jauna prasme izturēt piederības mērītāja kritumu bez vecā glābšanas trika. Un tieši tur sākas pārvērtēšana.
Tāds neliels kopsavilkums. Tu jūties slikti nevis tāpēc, ka esi nepietiekams, bet tāpēc, ka tu esi uzlicis vērtību un nosacījumu uz, uz nosacījumu un piederības mērītājus. Šos no, šo nosacījumu uztver kā izdzīvošanas jautājumu. Nu labi, tagad mēs izņemsim ārā tās idejas, kas izklausās pareizi, bet reāli uztur tavu pašvērtējuma atkarību.
Un es to teikšu tieši, jo pašvērtējuma problēma nav tas, ka tev ir emocijas. Problēma ir tas, ka tu šīm emocijām piešķir sprieduma nozīmi. Mūsu maldīgais priekšstats. Numur viens. Man vienkārši jāpaceļ pašvērtējums. Ko tu domā? Man trūkst kaut kā iekšā. Ko tu jūti? Kauns, trūkuma sajūta. Ko tu dari? Meklē nākamo meto, metodi, nākamo kā sevi mīlēt padomu, nākamo apliecinājumu. Kāds rezultāts? Tu pastiprini ideju, ka ar tevi ir defekts. Patiesība? Tev nav zems pašvērtējums kā pastāvīgs stāvoklis. Tev ir pašvērtējums, kas šūpojas, jo ir pieslēgts tava paša radītiem nosacījumiem.
Maldīgais priekšstats divi. Kad sasniegšu x līmeni, es beidzot jutīšos pietiekams. Ko tu domā? Vērtība būs pēc rezultāta. Ko tu jūti? Trauksme pirms rezultāta, tukšums pēc rezultāta. Ko tu dari? Spied sevi, paaugstini laktiņu, nespēj atst, apstāties. Rezultāts? Pat panākumi kļūst par stresu. Patiesība. Rezultāts dod īsu pacēlumu, bet prāts uzreiz prasa nākamo. Tā ir atkarības loģika, ne brīvības loģika.
Maldīgais priekšstats trīs. Ja es visiem patikšu, es būšu drošībā. Ko tu domā? Pieņemšanu, izdzīvošanu. Ko tu jūti? Bailes sarūgtināt, bailes pateikt nē. Ko tu dari? Izdabā, skaidro, atvainojies, pielāgojies. Rezultāts? Tu saglabā mieru ārēji, bet pazaudē sevi iekšēji. Patiesība. Nav iespējams pateikt visiem un patikt visiem. Un, ja tu mēģini, tu pazaudē vienu cilvēku, kuram ir jābūt tavā pusē. Sev.
Maldīgais priekšstats četri. Kritika nozīmē, ka es esmu slikts. Ko tu domā? Kritika ir spriedums par mani. Ko tu jūti? Kauns vai dusmas? Ko tu dari? Aizsargājies, uzbrūdies, pierādi, perfekcionē. Rezultāts? Tu vairs nedzirdi saturu. Tu cīnies par statusu. Patiesība. Kritika ir informācija vai viedoklis, ne identitātes spriedums. Problēma sākas, kad tu uztaisi no tās pašvērtējuma tiesu.
Maldīgais priekšstats pieci. Ja tu jūties slikti, tas nozīmē, ka man jāmaina situācija. Šis ir ļoti svarīgs, jo tieši šeit ieslēdzas automāts. Ko tu domā? Neērtība. Signāls, ka es daru nepareizi. Ko tu jūti? Trauksme un saspringums. Ko tu dari? Glāb sevi ar izdebāšanu, attaisnošanos, vēl lielāku darbu, kontroli, pazušanu. Rezultāts? Tu nostiprini sev vienu ideju, ka es nevaru izturēt kritiku. Patiesība? Neērtība bieži ir signāls, ka tu tieši dari pareizo. Tu vairs nepērc vērtību ar ārējiem pierādījumiem.
Maldīgs priekšstats seši. Man ir jābūt pārliecinātam, pirms es rīkojos. Ko tu domā? Es rīkošos, kad jutīšos drošs. Ko tu jūti? Gaidīšanu un šaubas. Ko tu dari? Atlieku, izvairos, pārdomā bezgalīgi. Rezultāts? Tu neattīsti prasmi izturēt sociu-sociometra kritumu, un tas paliek jaudīgs. Patiesība? Pārliecība ir sekas. Tā rodas pēc rīcības, ne pirms.
Maldīgs priekšstats septiņi. Ja es nebūšu perfekts, mani atstums. Ko tu domā? Kļūda ir risks. Ko tu jūti? Kauns un saspringums. Ko tu dari? Slēp, labo, pārstrādā, izvairies sākt. Rezultāts? Tu iestrēgst vai izdedz. Patiesība? Perfekcionisms nav augsti standarti. Perfekcionisms ir bailes, ka parasts nozīmē nevērtīgs.
Maldīgs priekšstats astoņi. Pašvērtējums ir sajūta, un man vajag to just biežāk. Ko tu domā? Ja nejūtos vērtīgs, tātad neesmu. Ko tu jūti? Paniku, kad sajūta krīt. Ko tu dari? Meklē ārēju uzlādi, aplausus, apstiprinājumu, attiecību drošības signālus, produktivitāti. Un rezultāts? Tu kļūsti atkarīgs no uzlādes. Patiesība? Pašvērtējums ir prasme, ne sajūta. Prasme turēt sevi, kad sajūta krīt.
Maldīgs priekšstats deviņi. Ja es atlaidīšu šo spiedienu, es apstāšos un neko nesasniegšu. Ko tu domā? Mani virza tikai bailes. Ko tu jūti? Bailes atlaist kontroli. Ko tu dari? Turpinu spiest, lai tikai nejustu tukšumu. Rezultātā tu sasniedz lietas, bet nejūties dzīvs. Un patiesība ir trešais režīms. Darbība no vērtībām, nevis no kauna. Un tā ir daudz stabilāka.
Tāds īss kopsavilkums. Visi šie mīti dara vienu. Tie liek tev ticēt, ka vērtība ir jānopelna un ka neērtība ir bīstama. Un tieši tāpēc nākamais, pie kā mēs pieskarsimies, būs mana pieeja šīs problēmas risināšanai. Es netaisos tev dot vēl vienu domā pozitīvi sarakstu. Mēs darīsim kaut ko daudz precīzāku.
Mēs atņemam pašvērtējumam tiesības būt atkarīgam no nosacījumiem. Un tas notiek nevis ar vienu atziņu, bet ar prasmi izturēt brīdi, kad piederības mērītājs krīt un nepalaist veco automātu. Tāds īss kopsavilkums manam pamatmodelim. Tātad pirmais ir nosacījums. Domas, kas veidojas mūsu pieņēmumos. Es esmu ok, ja?
Triggers, kurš nostrādā uz šo domu. Notiek kaut kas, kas to apdraud. Sajūta, kas rodas no tā, ir kauns, trauksme vai sāpes. Automāts izdebā, perfekcionē, uzbrūk vai pazūd. Pretdarbība apzināti dara pretējo. Pārvērtējums. Prognoze. Realitāte. Un tagad es tev parādīšu, kā tas izskatās dzīvē.
Pirmais solis. Paņem trīsdesmit sekundes un pabeidz trīs teikumus. Es jūtos vērtīgs, ja? Es jūtos nevērtīgs, ja? Es visvairāk baidos, ka citi padomās, ka es? Te parasti izcēl divas trīs galvenās rozetes. Visbiežākās. Pirmā. Sasniegumi un kompetence, ja man sanāk.
Patikšana un pieņemšana, ja esmu patīkams. Attiecības, ja mani izvēlas. Izskats, ja izskatos labi. Morāle un pareizums, ja esmu labs cilvēks. Gudrība, ja es nekļūdos. Un kontrole, ja viss ir kārtībā. Svarīgi te ir, te nav pareizi nepareizi. Te ir tikai diagnoze, kur tu liec savu vērtību.
Otrais solis nosauc cenu. Tas ir motivators. Katram nosacījumam ir cena, un tu to maksā katru dienu. Ja tava vērtība ir sasniegumi, cena ir nespēja apstāties un atpūsties. Ja tava vērtība ir patikšana, cena ir robežu trūkums un sevis nodošana.
Ja tava vērtība ir attiecības, cena ir trauksme un kontrole. Ja tava vērtība ir gudrība, cena ir bailes jautāt un izvairīšanās no kļūdām. Ja tava vērtība ir izskats, cena ir salīdzināšanās un nepārtraukta sevis korekcija. Cena ir svarīga, jo tieši tāpēc tu gribi mainīt sistēmu, pat ja tā kādreiz strādāja.
Trešais solis pretdarbība. Apzināts mazs kritiens. Tas ir galvenais. Te notiek pārvērtēšana. Tu nedabūsi stabilu pašvērtību, kamēr tu nepierādi sev vienu lietu. Es varu izturēt kritumu un tomēr palikt drošībā. Tāpēc mēs radām kontroli. Kontrolētus mikrokritienus. Nelielus, drošus un regulārus.
Un tagad mazas trīs ainas. Darbs. Kompetence, nosacījums, es esmu ok, ja man sanāk. Trigeris, kas nostrādā. Tu saņem kritiku vai tev kaut kas nesanāk. Tava vecā doma. Tas nozīmē, ka es neesmu kompetents. Tava sajūta, ko tajā brīdī sajūti, kauns plus trauksme.
Automāts, kas ieslēdzas, apejot šo kaunu un trauksmi, ir attaisnošanās, perfekcionisms un pārstrādāšanās. Pretdarbība. Viens konkrēts solis. Tu dari tieši to, ko automāts negrib. Tu neattaisnojies. Tu uzklausi. Un frāze varētu būt: "Saprotu. Paldies. Saki, ko tieši tu gribi redzēt citādi?"
Tas ir mikrokritiens ego. Tu izturi sajūtu un nenodot, nedod savu glābšanas triku pierādīt, ka tu esi labs. Tavu pārvērtējumu saruna. Prognoze. Viņi domās, ka esmu stulbs. Realitātē viņš pateica divus konkrētus labojumus. Saruna turpinājās. Pasaule nesabruka. Te ir spirāles dziļākais punkts. Kompetence ir prasme, ne identitāte. Kad tu to praktizē, pašvērtība vairs nav uz viena e-pasta.
Aina numur divi. Attiecības vai nosacījumus es esmu ok, ja mani izvēlas. Trigera punkts. Partners ir vēss, noguris, nevēlas tuvību, neatbild. Tava vecā doma. Es viņam, viņai vairs neesmu svarīgs. Sajūtas, kas parādās, ir sāpes plus apdraudējums. Automāts, kas ieslēdzas, ir izdabāšana, kontrole, kas notiek, vai aukstums un pazušana.
Tava pretdarbība. Viens konkrēts solis. Tu nedari testu, tu nedari kontroli. Tu neesi auksts. Tu dari pieaugušo versiju. Tieša vajadzība bez pārmetuma un frāze, kas tev palīdzēs. Es jūtos attālināts. Man vajag desmit minūtes kontaktu. Vai varu tagad vai šovakar?
Te mikrokritiens ir šāds. Tu izturi iespēju dzirdēt nē un tomēr palikt sevī. Pārvērtējums pēc padarītā. Tava prognoze, kas varētu parādīties galvā. Ja es to pateikšu, izskatīšos vājš. Mani noraidīs. Bet realitāte. Partners pateica, ka viņam notiek Kas viņam notiek? Vai arī pateica ne tagad, bet mēs vienojāmies par laiku.
Un spirāle atgriež dziļāk. Tava vērtība nav atkarīga no otras puses noskaņojuma. Tu vari būt mīlošs un stabils vienlaicīgi. Aina trīs Sociālie tīkli. Redzamība. Nosacījums. Es esmu, ja mani pamanu. Trigera punkts. Mazu reakciju salīdzināšana. Kāpēc mani neizvēlas? Vecā doma es esmu, neesmu interesants vai svarīgs un sajūta ir tukšums vai trauksme. Automātiski ieslēdzas ir pārpublicēt, sevi spodrināt, salīdzināt tēlu režīms. Pretdarbība. Tu dari pretējo. Tu nevar mērīt āra, tu ieliec robežu mērīšanai. Konkrēts solis divdesmit četrās stundas. Nemēri, nečeko reakcijas, neskaties skaitļus, neanalizē, kas skatījās.
Te mikro kvitiens ir. Es atļauju sev būt neredzamam un joprojām esmu vērtīgs. Pārvērtējums. Prognoze Tava Es palikšu aizmirsts un tas būs nepanesami, nepanesami, bet realitātē sajūta bija neērti, bet izturama. Mana diena turpinājās. Man atgriezās miers. Spirāles dziļumu punkts. Redzamība nav vērtība. Redzamība ir signāls.
Nākamais solis ir ceturtais. Un mums būtu jāiemācās turēt kritumu ķermenī. Un es teiktu, ka tas varētu būt deviņdesmit sekunžu noteikums. Te ir tehniskā daļa, bet ļoti vienkārša. Kad tu dari pretdarbību, tu jūti sajūtu parasti kaunu, trauksmi, spriedzi krūtīs, vēders, karstums vai karstuma viļņi, karsta seja.
Tavs vecais prāts teiks Teiks Dari kaut ko, lai tas pazūd. Un tieši tāpēc tu parasti bēg atpakaļ uz automātu. Šajā pieejā tu dari ko citu. Tu ieelpo. Tu nosauci sajūtu un deviņdesmit sekundes neko nelabo. Frāze sev šī ir mana sistēma, kas grib drošību. Es varu izturēt. Tas ir tas brīdis, kad tu kļūsti pieaugušais savā nerem sistēmā.
Un te neliela definīcija, kā mēs varētu pateikt. Bez romantikas, nu kas tad tai pašvērtībai ir pats svarīgākais? Pašvērtība ir mana spēja turēt sevi un rīkoties saskaņā ar vērtībām arī tad, kad es nejūtos pietiekams. Nevis es vienmēr jūtos lielisks, bet es vienmēr varu sevi noturēt. Un te tu redzi spirāli. Pašvērtība nav tas, ko tu dabū no pasaules. Tā ir prasme, ko tu būvē sevī.
Tāds mini kopsavilkums manai pieejai ir trīs vārdi atrodi, izturi, pārvērtē. Atrod savu nosacījumu, izturi kritumu bez automāta. Un pārvērtē ar faktiem un dari to mazās devās, līdz vecais kursu uzturēšanas darbs vairs nav nepieciešams. Nu labi. Ko tu iegūsi?
Ja tu tiešām pārslēdz pašvērtējumu no jānopelna uz es varu sevi turēt. Ne eiforiju, ne vienmēr augstu pašvērtējumu tu iegūsti stabilitāti un stabilitāte maina visu. Es tev izstāstīšu piecās zonās. Pirmā zona tu beidz dzīvot uz iekšējā kursa. Pašlaik tavs pašvērtējums ir kā grafiks, kas krīt un kāpj. Kad tu sāc trenēt pretdarbību un uzturi kritumu, notiek šis kritumi paliek, bet tie vairs nav katastrofa.
Praktiski kritika vairs nav es. Es esmu nulle. Tā ir ok informācija. Nē, vairs nav. Mani atmeta. Tā ir drošība. Šobrīd nē. Klusums vairs nav. Es esmu nevēlams. Tā ir. Cilvēks ir cilvēks. Tu iegūsti vienu ļoti dārgu lietu iekšēju grīdu, uz kuras tu stāvi arī tad, kad ārā nav aplausi.
Tu atgūsti enerģiju, ko līdz šim tērēji glābšanai. Kad pašvērtība balstās uz nosacījumu, tu visu laiku dari glābšanas kustības attaisnošanās, perfekcionēšana, izdabāšana, pierādīšana. Kontrole. Un tas ēd dzīvi. Ne dramatiski, vienkārši katru dienu. Kad tu vairs neglābj sevi no sajūtas, enerģijas atnāk atpakaļ. Praktiski tu vari pabeigt darbu bez bezgalīgas slīpēšanas. Tu vari atpūsties bez vainas. Tu vari būt sarunā bez iekšējā, ko viņi par mani domās, skanera. Mazāk iekšējā trokšņa ir vairāk spēka.
Tāpat arī attiecības kļūst veselīgākas, jo tu neizmanto cilvēkus kā vērtības lādētāju. Un šis ir ļoti svarīgi, kad vērtība balstās uz pieņemšanu. Tu netīšām dari partneri, draugus, kolēģus par regulatoriem. Pasaki man, ka es esmu ok. Izvēlies mani, neesi dusmīgs, citādi es sabrukšu.
Kad tu iemācies turēt sevi, attiecībās parādās brīvība un praktiski mazāk greizsirdības un pārbaudīšanas, mazāk aizvainojumu par to, ka otrs nav pareizā noskaņojumā. Vairāk tiešuma man vajag bez dramatizēšanas. Vairāk cieņas, jo tu neizdari no otra cilvēka savu pašvērtējuma projektu.
Un te ir bonuss. Cilvēki bieži jūt, ka ar tevi ir vieglāk. Ne tāpēc, ka tu piekāpies. Tāpēc, ka tu esi stabils. Tāpat tu kļūsti arī drosmīgāks, jo kļūda vairs nav identitātes sabrukums. Kad pašvērtības balstā-balstās uz būt gudram, būt perfektam, būt labākajam, tu izvairies neuzdot jautājumus, nesāc jaunu, atliec vai strādā līdz izdegšanai. Kad tu tren-trenē kritumu izturēšanu, tu vari kļūdīties un palikt vesels. Praktiski tu uzņemies projektus, kas augstāk par tavu komfortu.
Tu runā sapulcē, pat ja neesi ideāli sagatavojies. Tu mēģini, nevis gaidi drošības sajūtu. Drosme šeit nav raksturs. Drosme ir prasme, kas rodas, kad kauns vairs nevada stūri. Tāpat tu kļūsti mierīgāks tieši tajā vietā, kur agrāk bija trausls. Un šī ir galvenā atšķirība. Kad pašvērtība ir atkarīga, tu dzīvo ar fonu, jānotur sev. Kad pašvērtība kļūst par prasmi, fons pazūd. Un praktiski tu vari saņemt neitrālu reakciju un neizdomot stāstu. Tu vari būt nepamanāms un nesabrukt. Tu vari kādam nepatikt un joprojām palikt sevī. Tas nav vienaldzīgums, tas ir briedums.
Un kā tu sapratīsi, ka tas strādā? Došu tev ātros marķierus. Tu progresē, ja tu ātri pamani, man prāts tagad mēra manu vērtību. Tu vari izturēt 90 sekundes bez glābšanas kustības. Tu biežāk izvēlies rīcību no vērtībām, ne no baiļu regulācijas. Tev ir mazāk, kāpēc es tā izdarīju, pēc sarunā. Tas ir īstais progress. Kluss, bet dziļš.
Nu ko? Tagad pats svarīgākais. Tu vari noklausīties šo epizodi un, mm, patiešām saprast visu. Un tomēr rīt tajā pašā brīdī, kad krīt tavs mērītājs, tu vari automātiski atgriezties pie vecā. Izdabāt, pierādīt, perfekcionēt un pazust. Ne tāpēc, ka tu esi vājš, tāpēc, ka tā ir iemācīta reakcija. Tāpēc šodien mans aicinājums nav domāt citādi. Mans aicinājums ir izdari vienu pārvērtēšanas kustību, lai tava sistēma dabū jaunu pierādījumu.
90 sekunžu diagnostika. Atrod savu rozeti. Paņem telefonu vai papīru un uzraksti vienu teikumu. Es esmu ok, ja... Neraksti skaisti, raksti patiesi. Piemēram, ja mani slavē, ja esmu produktīvs, ja esmu pareizs, ja mani izvēlas, ja nekļūdos, ja es izskatos labi.
Tas ir tavs pašvērtējuma nosacījums, tava rozete. Un tagad otrais teikums. Kad tas šūpojas, es parasti... Un esi atkal godīgs. Izdabāju, pārstrādāju, pierādu, pazūdu, kļūstu auksts, sāku kontrolēt. Tas ir tavs automāts. Automātiskā reakcija, kur tu neapsinies brīdī, kad tu to jau dari.
Šodienas eksperiments. Mazais trieciens. Izvēlies vienu, tikai vienu, kas atbilst tavai rozetei. Ja tava rozete ir patikšana, pieņemšana, pasaki vienu mazu nē bez paskaidrojuma romāna. Piemēram, teikums nē, man neder. Ja tava rozete ir sasniegumi, perfekcionisms. Izdari un nodod kaut ko 80% kvalitātē.
Nelabo bezgalīgi. Ja tava rozete ir gudrība, nekļūdīšanās. Pasaki vienu es nezinu vai uzdod jautājumu, ko tu parasti slēp? Ja tava rozete ir attiecības, izvēlēšanās, mīlestība. Izsaki vajadzību tieši, nevis ar mē-mājieniem. Man vajag 10 minūtes kontaktu. Vai varu tagad vai vakarā?
Ja tava rozete ir izskats, redzamība. Atļauj sev vienu dienu neuzlabot tēlu un neķert apstiprinājumu. Vienkārši mazā devā, bet apzināti. Nākamais būs pārvērtēšanas kodols. Devīņdesmit sekundes un divas rindas. Tagad nāk vieta, kur tas varētu kļūt par prasmi. Devīņdesmit sekundes tu izturi sajūtu. Tu neglābi sevi ar veco automātu. Tu nosauc to sev kauns, trauksme, spriedze un paliec.
Noturi to. Devīņdesmit sekundes un tad pieraksti divas rindas. Ko mans prāts prognozē? Mani atstums. Es izskatīšos muļķīgi. Man zudīs vērtība. Kas notika realitātē? Tikai fakti bez interpretācijas. Šīs divas rindas ir tas, kas pārraksta tavu sistēmu. Ne iedvesma, ne afirmācija. Realitātes pierādījums.
Septiņu dienu mini prakse, ja tu gribi, lai tas nostiprinās. Ja tu gribi īstu izmaiņu nevis pamēģināju, dari vienu un to pašu septiņas dienas. Katru dienu viens mazais kritiens, devīņdesmit sekundes izturēšana, divas rindas prognoze un realitāte. Tas ir viss.
Šī ir pašvērtējuma stabil-stabilitātes prakse. Un tagad dažiem cilvēkiem ar to pietiek. Viņi paņem šo un dara pašu. Ja tu sevi pazīsti un zini, ka tu māki sākt un tad pazūdi ne tāpēc, ka tev nav gribas, bet tāpēc, ka vienkārši nē, vecais automāts tevi apēda. Tas ir normāli. Tāpēc mums ir Alter Ego skolas kopiena. Ne kā vēl viens kurss, bet kā vide, kur šī prasme kļūst par tavu jauno normu. Tu redzi savas rozetes skaidri. Tu trenē pretdarbību drošā devās. Tu iemācies izturēt kritumu bez glābšanas kritieniem, un tu sāc just, ka pašvērtība nav jāpelna katru dienu no jauna.
Ja tev šobrīd gribas vietu, kur trenēt šo kā dzīves kvalitāti, tu esi gaidīts. Paskaties, kā tas strādā. Bez solījuma viss būs viegli, bet ar sajūtu es beidzot mācos turēt sevi. Un atceries šodien viens teikums, viens mazais kritiens, divas rindas.
Un tu būsi izdarījis vairāk savam pašvērtējumam nekā desmit pozitīvās domāšanas sarunas. Lai jums veicas!
